Laimes recepte

Pirmo reizi divdesmit gadu laikā es lidoju atvaļinājumā viena. Tiesa, tikai uz pāris dienām – turp, atpakaļ, uz skolas absolventu salidojumu. Vīrs atteicās, sakot, ka šī dzīves daļa pieder tikai man, un viņš nevēlētos mani traucēt. Mani tas apmierināja, jo galvenais mana brauciena mērķis bija pavisam cita tikšanās, un tā patiešām attiecās tikai uz mani.

Ar klasesbiedriem es satikos. Viss bija labi. Kā jau vienmēr līdzīgās tikšanās reizēs – sākumā katrs izrāda savus personīgos sasniegumus, kā apstiprinājumu tam, ka dzīve ir izdevusies, bet pēc pāris tostiem, kad jau atslābinājušies, sāk žēloties par dzīvi.

Kādā izdevīgā brīdī es nemanāmi aizslīdēju, kādam pateicu, ka tikai uz īsu brīdi un pēc tam atgriezīšos, bet kādam jau vairs neko sacīt nebija jēgas. Taņuša, ar kuru skolas gados draudzējāmies, pieveda mani tieši pie kapsētas vārtiem.

Es nezināju, kurp man jāiet, tāpēc paļāvos uz intuīciju. Vairāk par stundu es laipoju starp svešām kapu kopiņām, pie krūtīm piespiedusi baltu rožu pušķi, taču nespēju atrast kapu plāksnīti ar viņas vārdu. Bija smacīgi. Gribējās padzerties un balsī kaukt.

Līdz lidmašīnai bija atlikušas trīs stundas. Kā es viņu atradīšu?! Noraudājusies no dusmām un izmisuma, es sāku viņu saukt, kā bērnībā: “Vecmāmiņ mīļā! Kur tu esi?”

– Kā viņu sauc? Kā uzvārds? – pēkšņi blakus atskanēja aizsmakusi vīrieša balss. Man no pārbīļa puķes izkrita no rokām.

– Nebaidies, es neesmu spoks, es te strādāju, – uz manu neuzdoto jautājumu atbildēja pinkaina galva no netālu izraktā kapa. Pēc pāris sekundēm es sajutu spēcīgu paģiru smaku, – man blakus stāvēja vīrs ar lāpstu.

– Rahele… Rahele Feldman. Mana vecmāmiņa. Es pirms daudziem gadiem aizbraucu no valsts un ne reizi neesmu bijusi pie viņas kapa.

– Ejam, – nokomandēja vīrs un devās maniem meklējumiem pretējā virzienā. Pēc 10-15 minūtēm uz mirdzošas granīta plāksnes es izlasīju “Feldman Rahele Moišes meita”

– Kā jūs zinājāt, kur viņa apglabāta? – es izbrīnīta jautāju.

– Skaties, – vīrs iebakstīja ar pirkstu vecmāmiņas kapa plāksnē, – ko tādu citur neredzēsi.

Un es izlasīju: “Atstāju gaisīgo pīrādziņu recepti saviem mazbērniem un visiem-visiem. Baudiet! Mīliet viens otru. Vecmāmiņa Rahele” Sirds man dauzījās, jo es atpazinu vecmāmiņas rokrakstu. Un zemāk bija tā pati recepte, kuru reiz man iedeva mana mamma. Es bezspēkā atsēdos uz sašķiebtā soliņa.
– Tava vecmāmiņa mums te bija zvaigzne, – ar baudu ievilkdams papirosa dūmu, ierunājās vīrs, – viņu te visi zina. Noteikti viņa bija ļoti jautra, reiz ko tādu izdomāja! – un piemiedza man ar aizpampušo aci. – Starp citu, pīrādziņi ir visgaršīgākie, īpaši tad, ja pie šņabīša.

Es izvilku no maka pāris naudas zīmes un sniedzu vinam:

– Piedodiet, bet man ļoti gribētos tagad pabūt vienai, – es viņam palūdzu. Man tik daudz kas bija jāpasaka manai vecmāmiņai.

Pārliecinājusies, ka vīrs aizgājis, es izklāju savu mēteli, apgūlos uz kapakmens un apķēru to ar rokām, pat nebrīnīdamās par šo savu vēlmi.

“Manu mīļo vecmāmiņ, – es čukstēju, – es esmu Izraēlā, kā tu to gribēji. Man ir ģimene, divas lieliskas meitas – tavas mazmazmeitiņas. Es strādāju par medmāsu. Darbs ir smags, bet prestižs. Mums ir skaists dzīvoklis. Esam paceļojuši pa pasauli. Viss it kā labi, taču dvēselē prieka nav. Vīrs pats par sevi, es pati par sevi. Īsti nezinu, kāpēc dzīvoju? Dēļ kā?”

Maiga vēja pūsma mani apskāva ar savu svaigumu. Es ieklausījos. Kā bērnības vasaras dienā, kas sliecās uz vakaru, izklausījās kā tāda pati sienāžu sisināšana, lapu čaboņa un zāles šalkoņa. “Mīļo vecmāmiņ, man tevis ļoti pietrūkst!” – Es raudāju, neslaukot asaras. “Nekur un nekad neesmu jutusies tik labi kā ar tevi.”

Es aizvēru acis. Vecmāmiņa, kā vienmēr, mierīgi, bez steigas uzklāja galdu – ja nu gadījumā kāds atnāk ciemos: gaisīgo pīrādziņu bļoda, griķu putra, mazsālītie gurķīši. Siltās vecmāmiņas rokas glāstīja manu galvu. “Mazmeitiņ, – viņa man teica, – tu nemeklē kādu, kas tevi padarīs laimīgu. Neskrien pakaļ grezniem grabuļiem. Tevī pagaidām ir tikai pilīte mīlestības. Tāpēc tu skumsti. Tu domā, ka, ja atdosi šo pilīti, tev nekas nepaliks. Bet ir gluži otrādi. Kad atdod cilvēkiem mīlestību, tā atgriežas daudzkārt lielāka”.

– Tu, ko? Esi aizmigusi? – es sarāvos, atgriezusies no bērnības. Blakus stāvēja tas pats vīrs ar lāpstu. – Es tev pīrādziņus atnesu, sieva kāreiz šodien izcepa. Un, re, mūsu pašu mājas kvass.

Tas bija tieši laikā. Es sajutu, ka esmu izsalkusi. Pateicos, paņēmu pīrādziņus un nevilšus ieskatījos pulkstenī. Līdz lidmašīnai bija atlikusi mazāk kā stunda. Viss! Nepaspēšu!…

– Kā te var izsaukt taksometru? Vai te vispār tāds ir? – es biju panikā, nesapratu, kur skriet un ko darīt.

– Ejam, – vīrs stingri paņēma mani aiz rokas un jau pēc desmit minūtēm es sēdēju taksometrā, kas traucās uz lidostu.

Un pēkšņi es sastingu no domas, ka mana somiņa ar dokumentiem, biļeti un naudu palika uz tā paša soliņa pie vecmāmiņas kapa.

– Griezieties atpakaļ, lūdzu! – es iekliedzos.

Taksists skaļi nolamājās, strauji nobremzēja un apgrieza mašīnu. Uz ceļa stāvēja tas pats vīrs no kapiem:
– Ņem savu somiņu, aizmārša, – viņš aizelsies iesaucās. Uz ceļa mētājās viņa vecais velosipēds.

Es viņu apskāvu kā tuvāko cilvēku un izvilku no maciņa simts dolāru banknoti.

– Nē, taču, es ne jau naudas dēļ, es vecmāmiņai. Es bieži pats pie viņas aizeju. Pasēžu, aprunājos – un sirdi aprņem siltums, pat iedzert negribas.

Kad, jau sēžot lidmašīnā es attapos, sajutu tādu pateicību gan vīram kapsētā, ar kuru vecmāmiņa mani saveda kopā. Gan taksistam, kurš neuzdeva liekus jautājumus, kamēr es taksometra aizmugures sēdekļī nevaldāmi raudāju. Gan tiem cilvēkiem, kuri noraksta pīrādziņu recepti no vecmāmiņas kapu plāksnes, lai iepriecinātu savus mīļos. Gan savam vīram, kurš ļoti cenšas būt pret mani labs. Gan meitām, kuras ne vienmēr ieklausās manos padomos.

Mani mīļie un dārgie! Mana gudrā vecmāmiņa Rahele mani atgrieza uz pareizā ceļa. Viņa atgādināja, ka neviens mani nepadarīs laimīgu, ja es pati nekļūšu par prieka, pārliecības, siltuma un enerģijas avotu citiem.

Es telefonā atvēru vecmāmiņas pīrādziņu recepti un pēkšņi balsī skaļi iesmējos. Nācās man izstāstīt blakus sēdošajai sievietei mana prieka iemeslu. Viņa uzreiz palūdza pārsūtīt viņai pīrādziņu recepti un pastāstīja par to arī savai draudzenei, ar kuru kopā atgriezās no atvaļinājuma. Un tā mans stāsts ceļoja pa lidmašīnu. Mēs kopā smējāmies un iepazināmies un stāstījām viens otram par savām vecmāmiņām un savus bērnības dienu stāstus. Pēc nolaišanās no lidmašīnas izkāpa jau vairs ne sveši viens otram cilvēki.

Kad atgriezos, manējie nebija mājās: meitas skolā, vīrs darbā. Es iegāju dušā un devos iejaukt pīrādziņu mīklu.

Eleonora Geihman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s