Apsē apelsīni neaug

Savas mātes pieņemšana ir galvenais solis ceļā uz panākumiem un labklājību. Pieņemt savu mammu ir tāpat kā iegūt spārnus, ieelpot spēcīgu gaisa plūsmu, kas ļauj dzīvot.

Mamma! Mamma ir pirmais vārds, pirmais cilvēks, ar kuru mēs dzīvē satiekamies. Mamma dod dzīvību, iegulda savā bērnā savu sirdi, dvēseli un sevi visu. Bet, kad bērns pieaug, tad nezin kāpēc paceļas virs savas mātes un ieņem galvenā pozīciju, un izvirza pret viņu bezgala daudz pretenziju. Pret sievieti, kura devusi viņam dzīvību.

Par to, cik svarīgi ir pieņemt savu mammu

Kad cilvēks pārstāj būt savas mātes bērns, viss viņa dzīvē sāk risināties citā virzienā. Viņš pagriež muguru savai dzīvei un ieskatās pagātnē. Nepieņemot māti, viņš atņem sev resursu, lai viegli un brīvi varētu iet cauri dzīvei. Bez mātes cilvēks vispār nevar iet.

Tas ir ļoti svarīgi: attiecības ar māti ietekmē visas dzīves sfēras.

1. situācija

Kad mēs iekārtojamies darbā, savā darba devējā mēs redzam savu māti, mēs pastāvīgi gaidām no viņa atbalstu, mīlestību, atzinību. Gaidām visu to, ko, iespējams, neesam saņēmuši bērnībā. Un katru reizi, ja neesam izstrādājuši savas pamatattiecības ar savu māti, mēs aizejam no darba, vainojot darba devēju par to, ka viņš nav pamanījis, nav atzinis, nav paslavējis, novērtējis.

2. situācija

Kad mēs  uzsākam savas attiecības ar partneri, arī no viņa mēs gaidām “mātes mīlestību”. Pieprasām maigumu, glāstus, pieņemšanu, rūpes, aizsardzību, atbalstu – un arī tas ir tas, ko neesam saņēmuši savās attiecības ar māti.

3.situācija

Kad mēs dzemdējam bērnus, tā vietā, lai dāvātu viņiem mīlestību, maigumu un atbalstu, mēs arī viņos meklējam māti. Pieprasām, lai viņi rūpētos, mīlētu, pieņemtu, atnestu, apskautu, sasildītu, atbalstītu.

Mēs visā meklējam māti: valdībā, cilvēkos, draugos, apkalpojošajā personālā, skolotājos, kolēģos. Bieži mēs meklējam māti pat mājdzīvniekos. Un dzīvojam savu dzīvi nemitīgos mātes meklējumos.

Taču tur nav iespējams viņu atrast. Mamma ir tikai viņā pašā.

Kā mēs atstumjam savu māti

Praktiski katrs no mums izdzīvo sekojošu savas dzīves scenāriju.
Mēs piedzimstam, mīlam savus vecākus, augam, bet pieaugot sākam uzkrāt aizvainojumus, pretenzijas un neapmierinātību. Un reiz, kad jau esam pieauguši, mēs sasniedzam stāvokli, kad sākam vainot savus vecākus par to, ka viņi nav iemācījuši mums “harmonisku dzīvi”, mēs apberam viņus ar pārmetumiem un pretenzijām.

Paralēli augam, mācāmies, kļūstam izglītoti, pārliecināti par sevi, gudrāki. Iegūstam lielisku izglītību un sākam justies gudrāki, veiksmīgāki, varenāki par savu mammu.

Mēs atnākam pie viņas (labi, ja atnākam) un sākam mācīt viņai dzīvot, pierādīt savu taisnību un nozīmīgumu. Mēs esam pārliecināti, ka mamma neko nesaprot. Un vēl domājam, ka viņa mums nav iedevusi visu, kas nepieciešams, ka viņa vainojama mūu problēmās, un, protams, viņa ir atpalikusi no dzīves.

Un ar šo pašu mēs pieļaujam lielāko kļūdu savā dzīvē: atsakāmies no sevis, savas dzīves un sava likteņa.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka apsē apelsīni neaug. Atsakoties no savas mātes, mēs atsakāmies no sevis.

Tu – tā arī ir tava māte. Tāpēc tev vienmēr ir jāatceras, ka mamma – ir tā sieviete, kuras asinis plūst tavos asinsvados. Tā ir sieviete, kura deviņus mēnešus nesa sevī tevi. Un no viņas miesas un asinīm veidojās tavs ķermenis. Dienu no dienas, atrodoties viņas ķermenī tu sevi pabaroji ar viņu.

Un tieši caur viņu pie tevis atnāca dzīve. Tieši viņai bija nelaba dūša, uztūka ķermenis, plīsa āda un asinsvadi, bojājās zobi. Viņa tevi iznēsāja, atdodot tev sevi visu.

Tieši viņa – tava mamma dāvāja tev dzīvību. Audzināja tevi, kā varēja un prata, atdodot tev pašu labāko. Katra māte savam bērnam vēl tikai labu, laimi un mīlestību. Un tas, kā viņa uzvedās, bija labākais, ko viņa varēja. Ir ļoti svarīgi saprast un pieņemt to, ka viņa nevarēja savādāk. Tikai tā.

Mamma vienmēr ir viedāka un enerģētiski spēcīgāka. Vienmēr!

Ir svarīgi saprast, ka mamma ir liela, viņa ir vecāka, viedāka, varenāka. Un lai kādas virsotnes tu sasniegtu, vienmēr, absolūti vienmēr būs tā, ka mamma dzīvoja ilgāk, viņai bija lielāka pieredze un vairāk dzīves gudrības.

Mamma vienmēr zina vairāk, viņa ir gudrāka un enerģētiski stiprāka un tāpēc ir ļoti svarīgi pie savas mammas nākt kā bērnam.

SVARĪGI! Nevis no vecāka pozīcijas, bet bērna.

Tu nevari dot viņai savus padomus, tu nevari mācīt viņu dzīvot. Atceries, kas esi tu un, kas viņa. Un kad atnāc pie viņas, apsēdies viņai pie kājām, paskaties uz viņu no apakšas uz augšu, palūdz padomu, pastasti par savām problēmām un dod viņai iespēju tev palīdzēt.

Mamma vienmēr ir liela un tu – maziņš. Mamma dod, bet tu ņem. Ja neņemsi enerģiju no mammas, tu atņemsi enerģiju sev un saviem bērniem, tu atņemsi enerģiju savai dzīvei un saviem projektiem, tev būs grūti iet tālāk. Jo caur mammu pie tevis nāk visas dzimtas enerģija, miljoniem cilvēku, kuri tic tev enerģija. Un ar šo enerģiju iet pa dzīvi ir daudz drošāk un vienkāršāk.

Pieņemt savu mammu – tas ir pamatu pamats, pakāpiens ceļā pie veiksmes un labklājības. Pieņemt savu mammu nozīmē iegūt spārnus, ieelpot varenu gaisa plūsmu, kas ļaus dzīvot.

Un katru reizi, kad gribēsi kritizēt savu mammu, atceries, kas esi tu un, kas viņa.

Jūlija Hadarceva

Tulkoja: Ginta Filia Solis