Šobrīd daudzi vēlas uzzināt: vai tiešam tā ir taisnība, ka neviens nevienam neko nav parādā?
Iespējams, ka ta nav taisnība, taču viss, kas tiek iekasēts no cilvēka pienākuma līmenī, nevis viņa personīgās vajadzības dēļ, diez vai var tikt uzskatīts par patiesu un darītu no sirds.
Un, ja atkal un atkal mēs saskaramies ar totālu mūsu centienu un vēlmju neatbalstīšanas sienu no to cilvēku puses, ar kuriem mēs cenšamies veidot kaut kādas attiecības, tad jautājums vairs nav viņiem, bet gan mums pašiem: kas mums deva ticību tam, ka šīs attiecības vispār ir iespējamas?
– Jautājums sev: kāpēc es izvēlējos cilvēku, ar kuru mums nav kopīgas valodas, kurš nevēlas dialogu, nevēlas neko apspriest un neinteresējas par manu dzīvi?
– Jautājums sev: vai tikai nav tā, ka viņš mani spoguļo? Iespējams, mūsos sašutumu rada tieši tā reakcija, ar kuru mēs paši esam gana dāsni?
– Jautājums sev: kāpēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man negrib dot? Vai tas nav tāpēc, ka tādējādi mēs varam izjust savu ietekmi uz citiem cilvēkiem, un novērtējam tikai to, kā mums nav?
– Jautājums sev: kāpēc man ir tik grūti cienīt otra “nē” un tik viegli uzstāt uz savu “jā”?
– Jautājums sev: kāpēc es domāju, ka mīlošam cilvēkam obligāti ir jāpiekrīt visam, ko es viņam piedāvāju?
Godīgas un patiešām pārdomātas atbildes, nevis zibenīgi automātiski uzstādījumi, kas sēž galvā kā šabloni, var palīdzēt tikt galā ar jebkuru situāciju.
Piedāvāt. Jebko. Aprunāties, salīgt mieru, noskaidrot situāciju. Piedāvāt, paužot cieņpilnu attieksmi pret otra cilvēka tiesībām padomāt un arī tiesībām atteikt.
Šādā gadījumā attiecības sasniedz veselīgu līmeni vai vismaz kļūst tik caurspīdīgas, ka rodas sapratne: mēs viens otra dzīvē esam nejauši, un tad vislabākais ir iet katram savu ceļu.
© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 