Arvien biežāk ar rūgtumu es vēroju, cik milzīgus apmērus ir sasniegusi cilvēku patoloģiskā apsēstība pašiem ar sevi. Tieši apsēstība, nevis veselīga sevis uztveršana un pašcieņa.
Kā rupji tiek apklusināts katrs, kurš uzdrošinājies ne tā paskatīties, ne to pateikt. Un pat neiedziļinoties tajā, ko cilvēks jūt, piekarina viņam cietsirdīgu birku, apvaino apzinātā toksiskumā un robežu pārkāpšanā, tajā pat laikā mierīgi ar tanku izbraukājot otra robežas.
Es vēroju, kā neiespējamas kļūst parastas cilvēciskas attiecības, tāpēc, ka katru nodarbina vēlme, lai sadzirdēts tiktu tikai viņš un lai citi ieguldītos viņa labsajūtā.
Nē, man nav vēlmes kādu vainot vai arī piesaukt vēlmi upurēties – tas viss jau sen vairs nedarbojas un tam vispār nav nekādas jēgas. Taču es vēlētos redzēt vairāk laimīgu cilvēku. Cilvēku, kuri tiecas uz savstarpējo sapratni, mīlestību, radošumu, attīstību. Cilvēku, kuri atmetuši aizspriedumus, taču nav tos nomainījuši pret vienšūņu visatļautību.
Cilvēku, kuri nav aizmirsuši to, ka viņiem blakus ir tādi paši cilvēki, kā viņi paši. Un neviens no viņiem nav radīts, lai apkalpotu mūsu patmīlību. Un neviens nav radīts tāpēc, lai viņu pazemotu. Un neviens nespēs iztikt bez neviena.
Mēs esam vajadzīgi viens otram.
Un, lai arī kādi mēs paši sev nešķistu, mēs vienalga sadarbojamies. Tāpēc, ka dzīvojam viens otrā.
Un, kad atkal kārtējo reizi aizvainojums sāks skrāpēt sirdi tikai tāpēc, ka neesi no tuvākajiem saņēmis to, ko vēlējies, ir vērts uzdot sev jautājumu un godīgi uz to atbildēt – vai ir cilvēki, kuri man blakus jūtas laimīgi?
…
Starp faktu, apzināšanos, pieņemšanu, risinājumu un izeju ir attālums.
Šī nav secīga līnija, kurā viens vienmērīgi pāriet nākamajā bez jebkādiem traucējumiem. Tagad rakstu tiem, kam patīk skaļi spriedelēt par to, ka kāds sēž purvā, saprot to, bet neko nedara…
Ko tur daudz, mēs visi kādreiz esam pabijuši “apgaismoto” lomā, kuri no saviem augstumiem žēlo tos, uz kuru fona var sajusties daudz gudrāki, drosmīgāki, daudz laimīgāki un pilnīgi noteikti tie, kuri spēj tikt galā ar visām problēmām.
Pārvarēt jebkuru bēdu, īpaši svešu ir viegli – teorētiski. Ir viegli dot šķietami objektīvus un pareizus padomus. Ir viegli nosodīt par neizlēmīgumu. Ir viegli pieņemt, ka viss ir viegli, piedodiet par atkārtošanos.
Taču realitāte ir tāda, ka iekšējās sāpes, gandrīz vienmēr ir vienvietīga laiva, no kuras, iespējams, tu redzi saulaino krastu, un izmisīgi saproti, kā tev to vajag, un tikpat izmisīgi to vēlies … Lūk, tā.
Taču sāpju laivā katram ir savs laiks, savi iemesli, savi apstākļi.
Gadās, ka vienkārši nav spēka. Gadās, ka nav iespēju. Gadās, ka izeja drīzāk ir aizbēgšana un tāpēc kļūst ārkartīgi bīstama un tāpec nākas paciest un tikai ticēt, ka reiz varbūt izdosies.
Gadās, ka neiroze un depresija noķer tevi ātrāk, pirms esi ticis līdz izejai. Gadās, ka viss it kā ir, tikai “airu” nav. Un, kā tajā anekdotē, tu airējies ar karotītēm un pasūti piecas mājas tālāk visus, kas rekomendē nomainīt karotītes pret airiem.
Mani mīļie, visādi gadās. Un es nesaku, ka jāpārvēršas par mūžīgo cietēju, uz visiem laikiem samierinoties ar savām sāpēm. Nevajag. Bet ir vērts saprast, ka, ja pie esošajiem apstākļiem tu piedevēm vēl iedzīsi sevī nepaceļamā vainas sajūtā par savu nespēju izrādīties supervaronim, kurš atrisina jebkuru problēmu, tad labāk jau nepaliks.
Un nekļūs labāk arī no tā, ka blakus atradīsies kāds aktīvists, kurš tikai labu nolūku vadīts, izsniegs tev instrukcijas, līdzīgi: “Vienkarši aizej. Un viss. Vienkārši pasūti viņu un viss. Vienkārši uzraksti atlūgumu. Un viss.”
Nē, nav viss un nav vienkārši. Vienkārši ir piekarināt birkas, attālināti uzstādīt diagnozes un skaļi spriedelēt par “sekundārajiem ieguvumiem”
Bet sāpēs kaukt un raudāt pasaulei neredzamām asarām – nav vienkārši. Baidīties par savu dzīvību – nav vienkarši. Nezināt, kurp iet, un neredzēt nevienas durvis, pie kurām pieklauvēt – nav vienkārši. Un nav vienkārši apzināties savu bezpalīdzību.
Mēs esam tikai cilvēki. Un ir vajadzīgs laiks, vajadzīga palīdzība, dažkārt parasta – sadzīves, dažkārt – profesionāla.
Un viss izdosies. Un pienāks diena, kad krastu redzēsi ne tikai no tālienes, bet sajutīsi to zem savām kājām. Pat tad, ja šobrīd tā nav…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 