No kā smel, ar to arī dzīvo. Tā vienmēr ir. Jo vairāk to saproti, jo saudzīgāk izturies pret savu iekšējo telpu, sargājot to no kodīgām ārējām skābēm. Un televizoru atstāj tikai tamdēļ, lai noskatītos mīļākās filmas uz lielā ekrāna. Un vairs nenogalini savas dzīves stundas, piedaloties interneta karos. Un vairs necenties atsekot svešu agresiju, necenties oponēt dīvāna ekspertiem un nemonitorē svešu dzīvi.
Un ļoti viegli atšķir to humoru, kurā piedalās intelekts, no tā, kur intelekts iemainīts pret nožēlojamiem centieniem sasmīdināt vai “stulbi parēkt” par izmocītiem jokiem.
Un lasi tikai to, kas atsaucas tavā no informācijas nogurušajā galvā. Un viegli atbrīvojies no tūkstošgalvainā pūļa telefona grāmatiņā, “vajadzīgajiem” kontaktiem, nevajadzīgajām ballītēm, etiķetes pasākumiem, svētkiem pēc protokola un kalendārajiem rituāliem.
Un paliek cilvēki, kuri tuvi, pa īstam ir tuvi…
Tas, ko tu saudzē, saudzē tevi un pasargā no sacensībām, skaļuma un visām citām ikdienas neirozēm. Un reiz tu pēkšņi pamosties bez jau ierastā noguruma, bez bailēm no austošās dienas, bez trauksmainajiem apstākļiem.
Un tātad ir uzradies spēks. Lai beidzot dzīvotu to dzīvi, kurā tu vairs neesi ieslodzītais, neesi vairs cietuma uzraugs, un arī ne žēlabains mīlestības lūdzējs, un arī ne neirotisks drīzu katastrofu gaidītājs, un arī ne naidīgs pretenziju piestādītājs tiem, kuri ne tā uz tevi paskatījās, ne arī svešu gaidu piepildītājs, ne taisnības meklētājs vai histērisks “savas labākās versijas” tēlotājs, ne cilvēks, kurš cieš no tā, ka ikdienas nesaņem kāroto atzinību, ne neesošo brīnumu lielais guru, ne arī aizvainojumu kolekcionārs….
Bet gan parasts cilvēks, kurš sen jau sev visu ir pierādījis un pēc tam pasmējies par saviem pierādījumiem. Tāpēc, ka tie vairs nav vajadzīgi…
Kā tas, kurš sapratis, ka mīlestība – tas ir abpusēji.
Kā tas, kurš var ilgi sēdēt sava likteņa krastā, nesapņojot par kādu citu.
No kā smel, ar to arī dzīvo. Un, ja dzīve rādās, kā kaut kas, kas ļoti grūti padodas, ir vērts tā rūpīgi paskatīties, uz kā tad īsti tā turās.
Šobrīd patiešām ir vajadzīga drosme, lai paliktu sev pašam savā paša dzīvē, balstoties savā izvēlē, uz savām paša domām, uz savu paša dzīves garšu.
Šobrīd nav nemaz tik viegli balstīties uz to, kas patīk personīgi mums pašiem. Jo bieži vien ir kauns nesekot tik uzmācīgi propogandējamajām “mārketinga vērtībām”. Bieži vien mūs nemanāmi vada apmātība izskatīties, nevis būt. Bet tā jau ir ļoti stipras neirozes platforma. Un diemžēl, es ar tos sastopos ik dienas.
Psiholoģiskā veselība vienmēr ir atkarīga no tā, kā cilvēks iekārto pats savu dzīvi, balstoties uz savām objektīvajām vajadzībām, nevis apkalpojot svešas gaidas, svešus vērtējumus, svešus stereotipus un aizspriedumus. Un nav iespējams iegūt jel kādu noturību, audzējot sevī atkarību un zaudējot savu individualitātes sajūtu, ik dienas cenšoties salipināt no sevis kaut ko, kas patiesībā tu neesi.
Nav iespējams kļut laimīgam, apkarinot sevi ar visdažādākajiem masveidā tiražētajiem “laimes” atribūtiem, bet negūstot no tā nekādu baudu.
Nevar palikt pats sev, pārstājot būt sev pašam…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 