Mans mazais neideālais šedevrs

Maza neideāla dzīve mazā īslaicīgā ķermenī. Lūk, arī visa īsā patiesība par to, kas ir dots absolūti katram no mums. Mūs atšķir tikai tas, kā mēs katrs šo patiesību uztveram.

Kāds to neuztver vispār, un visu mūžu cenšas to pārspēlēt, tēlojot neiznīcināmo un neievainojamo, un tērējot savus gadus, sacenšoties ar citiem – tādiem pašiem.

Kāds to uztver tik ļoti asi, ka cenšas kontrolēt iespējamo un neiespējamo, domājot, ka pārvalda savu dzīvi, bet patiesībā pakļaujoties labprātīgi izvēlētai neirozei.

Kāds domā, ka, ja reiz dzīve ir tik īsa, tad noteikti viņam tajā vajag būt pašai spožākajai zvaigznei, ik dienas pārsteidzot visus ar saviem sasniegumiem, veiksmi un skaistumu.

Kāds… Varinatu patiesībā ir tikpat daudz, cik mūsu, un nevar tos dalīt labajos un sliktajos, ja reiz tie ir atpazīti un izvēlēti. Un katram ir tiesības būt.

Gadiem ejot, man vistuvākais veids ir uztvert savu dzīvi kā mazu neideālu šedevru, kurš tiek radīts tieši tik ilgi, cik ilgi turpinās dzīve. Katrā dzīvā mirklī, nelīdzeniem emociju, sajūtu, rīcības krāsas triepieniem.

Man arvien tuvāks ir tas dzīves stils, kurā nav pārāk lielu telpu, pārāk plaša komunikāciju loka, pārāk grandiozu mērķu un pārāk skaļu paziņojumu. Arvien tuvāka ir vēlme atbrīvoties no viennozīmīga kategoriskuma, uzspiestas aktivitātes un steidzīgas vēlmes pabūt it visur.

Arvien tuvākas ir sava garastāvokļa dažādās nokrāsas, katrā no kurām ir sava īpaša jēga, kuru vairs nereducēju uz vienu – ārkārtīgi izdevīgu no stereotipisku laimīga cilvēka tēlu.

Manas skumjas vairs nenomāc manu laimes sajūtu. Un mana laime vairs nekaunās no skumjām, neizvairās no kritieniem un necenšas visai pasaulei izrādīt savu rūpīgi rediģēto tēlu.

Manas mazās neideālās dzīves šedevrs vairs no manis nepieprasa to, ko es nevēlos, vai to, uz ko neesmu spējīga. Tas neuzskaita manas krunciņas un kilogramus, neuzspiež muļķīgo modi un neliek tēlot to, kā nav. Un tas mani paglābj no naidīguma, jo neuzsāk karus, ieturēdams vienmērīgu vienaldzību pret visiem mīlestības un draudzības viltotājiem, tos atpazīstot uzreiz un atstājot aiz savas intereses borta.

Man tajā ir labi pat pilnīgi bezcerīgās dienās un naktīs. Tik labi, kā mēdz būt brīdī, kad klusi snieg sniegs un tu nekur nesteidzies, ja nu vienīgi pretī tām maigajām rokām, kas tevi maigi apskauj pat tad, kad tev galīgi nav taisnība un tu esi neglābjami novecojis un parvērties par burkšķošu īgņu.

Mīļie, radiet savus šedevrus – savējos un neviena cita…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s