Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

1 thought on “Klusiņām aiziet

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s