Liec mierā savu “Es”

Vislepnākie ir tie, kuri otram jautā: “Tev kronis nespiež?” Tā ir skaudība. Kroni gribas, bet neviens to nedod, maitas.

Viņi taču no sirds cenšas būt labi, visus mīlēt (grēciniekus), visiem piedot (nelaimīgajiem nezinīšiem), nevienam neatteikt (viņiem taču ir sliktāk nekā man), bet kroni neviens nedod, maitas.
Tāda cilvēka katra neklātienes vai klātienes “uzstāšanās”, tikšanās aci pret aci vai cilvēku grupā, ir pilna ar patosu par to, cik viņš ir sīks šajā pasaulē, cik ļoti cenšas strādāt ar sevi, cik daudz ko sapratis un cik ļoti nožēlo to, ka ir tālu no pilnības.

Lepnība lepnības trūkuma sakarā.
Pirmā pazīme tam, ka esi ticis vaļā no šīs kaites, ir tas, ka tevi vairs neuztrauc:

– ir tev lepnība, vai nav;
– ir tā citiem, vai nav;
– vai tu esi pietiekami brīnišķīgs;
– vai neesi pārāk šausmīgs;
– vai citi tevi pietiekami ciena;
– vai tu saņem to, ko esi pelnījis;
– vai citi ir taisnīgi attiecībā pret tevi…
Un tā tālāk. Un tā vietā vienkārši dari to, kas jādara. To darbu, ko baro tavas sirds Gaisma.
No lepnības nevar atbrīvoties, var pārstāt ieciklēties uz savu “Es”. Tas jau tā bieži ir pakļauts visdažādākajiem dzīves pārbaudījumiem, un nav ko visu laiku to ķircināt.
​​​​​​​Vienkarši liec mierā savu “Es”.

© Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis