Tēta gudrības

– Nekad nedod naudu savam kavalierim (tiesa, tētis gan pateica citu vārdu, kas apzīmē vīrieti, ar kuru sievietei ir seksuālas attiecības, taču manus rakstus lasa jūtīgi cilvēki…). Vīrietim pašam jārisina savas finansiālās problēmas.
– Bet, tēti, viņš taču vēl nepelna, es gribu viņam palīdzēt.
– Ja vīrietis nepelna, tātad viņam vēl par agru būt ar sievieti.

Es biju palūgusi, lai tētis man aizdod naudu un es varu nopirkt savam puisim jaku. Puisis bija dzejnieks vai muzikants. Naudu tētis neiedeva, kaut gan tad, kad es lūdzu priekš sevis, viņš man nekad neatteica. Es ļoti apvainojos, dusmojos, kliedzu, ka ļoti mīlu šo puisi bez jakas, ka viņam ir auksti, ka viņš salst, ka viņam tamdēļ ir iesnas, bet es gribu palīdzēt.

Mans nētis nekad nemēdza kaut ko ilgi paskaidrot: “Nē, un viss”, taču šoreiz viņš ar mani ilgi runāja, par to, ka neviens normāls vīrietis neņems no sievietes dāvanu, priekš kuras naudu viņai nācās aizņemties vai kaut ko sev atteikt. Kaut vai tikai tāpec, ka sieviete jau tā pietiekami daudz nemanāmi dara vīrietim. Katru dienu. Bet, ja vīrietis nespēj parūpēties par sevi, tad arī par tevi nevarēs parūpēties. Sieviete pati par sevi vīrietim ir dāvana.

– Tā ir, – teica mamma, – mūsu meita ar savu raksturu ir īsta dāvaniņa.

Bet tētis uz viņu tā paskatījās, ka mamma nolēma šo tēmu tālāk neattīstīt.

Tētis naudu neiedeva, jaku es nenopirku, bet pēkšņi uz savu kavalieri paskatījos citām acīm. Viņš tiešām ne parāk vēlējās strādāt, un viņam ļoti patika izklaidēties uz citu rēķina. Viņš nekad par sevi nemaksāja un viņu ļoti kaitināja “civilie”.

Kad mans bijušais vīrs man stipri nodarīja pāri, tētis klusējot nomainīja manā dzīvoklī slēdzenes. Bet, kad vectētiņš nolēma ar mani parunāt par sievietes gudrību un par to, kā jāmācās paciest un saglabāt laulību par katru cenu, tētis uz viņu paskatījās tā, ka vectētiņš nolēma labāk šo sarunu neturpināt.

Manā bērnībā, kad mēs vēl dzīvojām Uzbekistānā, mums ar tēti kopā ļoti patika makšķerēt. Un pa ceļam uz upi bija tāds ceļa gabals, kur taciņa palika šaura un vijās augšup kalnā. Tētis ņēma mani uz rokām, es apķēros viņam ap kaklu un viņš nesa mani kalnā. Pēc daudziem gadiem, mēs ar viņu kopā gājām pa šo taciņu un es sapratu, cik tas bijis smagi. Un es viņam to pajautāju.

Un tētis man teica:
– Es zināju, ka nekad tevi nenometīšu, ja tu pati turēsies. Un tu nekad neatlaidies.

Reiz noklausījos tēta sarunu ar viņa draugu. Draugs žēlojās par saviem bērniem. Kādi viņi dumji un slinki un cik slikti izturas pret savu tēvu. Bet mans tētis viņam teica: “Tu esi tēvs, tev japiedod”.
Pirms mēneša tētis stipri saslima. Un bija vienkarši jāgaida. Bet es neesmu tāda. Es neprot gaidīt. Es protu atrast naudu, apgriezt pasauli kājām gaisā, uzvarēt pūķi, meklēt un atrast vienalga ko. Bet tā vienkarši gaidīt es neprotu. Man tas ir smagi.

Zini, dzīvē ir tik maz situāciju, kad mēs pa īstam jūtamies pieauguši. Un gaidīt – tas ir stāsts par pieaugšanu. Pagaidām man tas nepadodas.

Un, kad es lūdzu, lai tētis ievēro ārstu priekšrakstus, vinš to negrib un es uz viņu dusmojos. Bet viņš saka, ka nesaprot, kam tas vajadzīgs. Bet es viņam saku:
– Dari, kā es saku, man nepietiek pacietības tev visu to paskaidrot.

Bet viņš atbild:
– Dīvaini gan, kā man pietika pacietības tev izskaidrot matemātiku.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s