Es ticu viņiem

Man ir 7 gadi. Es stāvu pie tāfeles tā, kā man mācīja deju pulciņā – kājas pirmajā pozīcijā. Uzdoto zinu. Nav no kā baidīties. Bet vienalga pa mugurkaulu augšup lien bailes. Es tracinu Stefanidu Ivanovnu – savu pirmo skolotāju. Es gaidu, ka tūliņ kaut kas notiks. Rādāmkoks uzlido augšup un ar troksni atsitas pret tāfeli.
“Ko stāvi kā tāda aktrise?! Esi šeit pati gudrākā? Skolā ir jāmācās nevis ar kājām riņķi jāmet!”

Es nesaprotu, ko nozīmē stāvēt kā aktrisei. Es nesaprotu, par ko es esmu vainīga. Man ļoti patīk mācīties, taču, lai ko arī es darītu, es visu daru ne tā.

Skolas vecāku sapulcē mana drauga mammai visu vecāku klātbūtnē skolotāja teica, ka viņš izaugs par maniaku. “Sekojiet savam dēlam. Viņš ir aizdomīgi kluss.”

Citi vecāki aizliedza saviem bērniem draudzēties ar manu draugu. Viņš izauga un kļuva par slavenu zinātnieku, taču vēl joprojām viņš nav runātīgs. Taču reiz mani izbrīnīja viņa jautājums: “Ļena, kā tu domā, es esmu normāls?”

Manas klientes zīmējumu skolotājs aizsūtīja uz pilsētas izstādi. Vecākus uzaicināja uz tās atklāšanu. Manas klientes tēvs paskatījās uz zīmējumu, pakustināja lūpas, nosmējās un pasludināja spriedumu: “Perspektīva ir galīgi garām.” Patiesībā tētis jau vēlēja tikai labu. Viņš ir inženieris un labi zin, kādai jābūt perspektīvai piecgadīgas meitenes zīmējumā. Mākslas skolu viņa vairs neapmeklēja.

Bērns parkā skrien pretī savai mammai un nes viņai dāvanā bālu zāles stiebru. Zāles stiebrs tiek nomests zemē un pār bērnu gāžas pretenziju straume par to, ka viņš atkal ir notraipījis drēbes. Bērns raud. Es nezinu ne viņu, ne viņa mammu. Taču man ļoti gribas viņu apskaut un raudāt kopā ar viņu par kliedzošo netaisnību.

Kad cilvēks, nav svarīgi kadā vecumā, atveras vidē, kurā viņš nesaprot, ko no viņa vēlas un ko viņam darīt, un kāpēc viņš ir kaut kāds, ne tāds – viņš aiziet “tukšumā”. Viņš sev saka: “Tātad man ne īpaši vajag, ne pārāk gribās un vispār tas viss ir nieki”.

Un tukšums ar to ir labs, ka tajā nav sāpju. Nav jēgas pārdzīvot to, kas nav tavs. “Nav tavs” parasti izrādās pārliecība par sevi, iniciatīva, radošums, prasme draudzēties, vēlme pieņemt lēmumus un izpaust savas jūtas. Patiesībā visu, ko uzskaitīju, var reducēt uz vienkāršo: “aizliegt sev mīlēt dzīvi”.

Es ļoti skeptiski izturos pret padomu “iemīli sevi”. Katru reizi, kad to dzirdu, es gribu pieiet šiem cilvēkiem un pajautāt: “Mīļie, vai jūs tiešām esat pie pilna prāta?!” No kurienes esat ķēruši to, ka cilvēki var sevi mīlēt? Ka viņi vispār zin, kā tas ir – mīlēt?..

Ko par Mīlestību zin izaugusi meitene, kurai mamma nogrieza matus, lai viņa “neuzvestos kā vieglas uzvedības sieviete”? Ko par Mīlestību zin pieaudzis pusis, kura tēvs meta ar zābaku un sauca to par “spēli uz trāpīgumu”? Ko par Mīlestību zin meitenīte sievietes ķermenī, kuras mamma nolēma, ka tai jadejo Lielajā teātrī un ar siksnu līdz asinīm sita pa kājām par katru neuzvarēto konkursu. Un cita meitene, kuru par izraidīto klasē padarīja viens skolas medmāsas komentārs par to, ka viņai ir kraupis, kaut gan tas bija nervu dermatīts.

Tāpēc, ka viņiem, lūk, šada, attieksme arī ir Mīlestība. Pretējā gadījumā viņi neizdzīvotu. Viņiem tā ir norma.

Hroniskas traumējošas situācijas un stress pārvēršas par “neko tur nevar izdarīt un neko tur nevar izmainīt” stāvokli. Cilvēks ne tikai zaudē kontroli pār savu dzīvi, bet viņām šī kontrole pat būt nevar. Un tad ir ļoti sarežģīti veidot jaunus dzīves scenārijus. Praktiski neiespējami.

Šiem padomdevējiem es vēlos ko pateikt. Šodien gan sociālajos tīklos nedrīkst šo vārdu rakstīt, tāpēc pateikšu ko citu. Jums pašiem pat nojausmas nav, ko nozīmē mīlēt. Jums nav pat nojausmas par to, kā veidojas Mīlestības un pieņemšanas telpa. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tālu esat no Mīlestības, cenšoties iedvest citiem vainas apziņu ar saviem komentāriem: “Tu vienkārši sevi nemīli.”

Jūs arī sevi nemīlat, jo, ja jūs sevi mīlētu, tad cienītu svešu dzīves pieredzi tāpat ka savējo. Un beidzot ielāgotu, ka nedrīkst vērtēt bērnu no pieauguša cilvēka pozīcijas, zaudētāju no uzvarētāja pozīcijas un un to, kurš netika galā no tā pozīcijas, kuram nav nācies tikt galā.

Kā man reiz uzrakstīja kāda sieviete: “Ļena, kāpēc jūs stāstat šīs šausmas?” Jā, tāpēc arī stāstu, lai mēs visi iemācītos nesodīt, bet pieņemt otra pieredzi līdzvertīgi savējai.

Bet puiši un meitenes, kuri sakropļoti un zaudējuši ticību – es ticu viņiem. Es ticu, ka viņi reiz atradīs sevī spēku un noticēs savai iekšējai balsij. Mīlestībā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s