Atceros, kā reiz, kad biju Vašingtonā, skatījos vakara ziņas kanālā CBS. Dens Razers rādīja video, kurā vecs vīrs stāvēja pie savas mājas, kas atradās blakus Vašingtonas apvedceļam, un māja ar roku cilvēkiem, kuri no rīta devās uz darbu. „Labrīt! Jauku jums dienu!” Vakarā viņš māja ar roku un teica: „Labvakar! Lai jums labs mājupceļš!”
Dens Razers viņam jautāja: „Kungs, kāpēc jūs to darāt? Jūs taču neviens neievēro un nedzird, vai jums nešķiet, ka velti tērējat savu laiku?”
Un vecais vīrs atbildēja: „Nē, Razera kungs. Es zinu, ka viņi mani neredz un nedzird. Es tikai viņiem novēlu jauku dienu, labu vakaru un veiksmīgu braucienu. Es to daru no sirds un ticu tam, ko saku.”
Pagāja daži gadi un vecais vīrs nomira un Dens Razers šo stāstu izstāstīja televīzijā.
Šis cilvēks darīja to, ko darīja un darīja to no tīras sirds, negaidot ne kādu balvu, ne atzinību. Viņu pat nesatrauca tas, vai cilvēki viņu ievēro un dzird.
Mani dziļi saviļņoja viņa meta (meta ir prefikss, kas nozīmē “visaptverošāks” vai “pārvarošs”).
Meta nav ezotēriskā prakse. Tajā nav nekāda noslēpuma. Mīlošas labestības īpašības vienmēr ir mūsos, apslēptas mūsu neapzinātajā prātā zem alkatības, naida un maldu slāņa. Mums ir jāravē nezāles, lai dotu ziediem iespēju augt. Lielākā daļa ziedu aug mīkstā, auglīgā nevis raupjā un akmeņainā augsnē. Mīloša labestība ir tāda augsne mūsu dzīvē. Mīloša labestība ir gluži dabiska, tā ir mūsu esības daļa.
Bērni ir atslābināti un tāpēc ļoti viegli iedraudzējas. Savukārt pieaugušie mēdz būt ļoti sasaistīti, sevī ierāvušies. Taču cilvēks, nebūdams naivs, var būt ļoti draudzīgs.
Pamēģini uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku vienkārši sakot viņam „Labrīt!”, „Labdien!” vai „Labvakar!” – atklāti, godīgi un labestīgi. Esi gatavs dot iespēju mīlošajai labestībai, neatkarīgi no tā, kā uz to reaģē apkārtējie.
Bhante Henepola Gunaratana – Šrilankas teravādas budistu mūks. Pazīstams kā Bhante G.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 