NETRAUCĒ iet savu ceļu

Tētis, mamma un es gājām pa meža ceļu uz jūru. Pāri ceļam no kreisās uz labo ceļa pusi rāpoja gliemezis. Lai neviens to nesabradātu, mamma uzmanīgi paņēma to rokās un aiznesa tālāk no ceļa un maigi nolika zem priedes zālē – tieši tur, no kurienes gliemezis arī rāpoja…

Tētis sadusmojās.
– Vai tad tu nesaproti, ka gliemezim vajadzēja nokļūt tur – ceļa otrajā pusē!

Bet mamma uzskatīja, ka sūnas un priedes pa labi no ceļa ne ar ko neatšķiras no tām, kas ceļa kreisajā pusē.
Tētis saķēra galvu:
– Bet gliemezis taču rāpoja pa labi!
– Kādēļ?
– Kāda tev darīšana, kādēļ?

… Ir pagājis gandrīz pusgadsimts, bet katru reizi, kad redzu, ka kāds cenšas otru glābt vai padarīt laimīgu pret viņa paša gribu, es atceros to gliemezi.
Tam tik ļoti gribējās pa labi!

Viktors Šenderovičs
FOTO: Vitalii Odobesku
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s