Pakāpeniskas atmošanās ceļš

No Mary O’Malley intervijas ar Ekhartu Tolli.

– Mēs dzīvojam neticamā laikā, kad arvien vairak un vairāk cilvēku atveras dzīves Esībai, kas pieejama tagadnē. Mēs esam gatavi pārstāt pieķerties savam Es tēlam, kas radies no domām, un tā mēs atklājam, ka esam kaut kas daudz lielāks. 

– Jā. Tūkstošiem gadu mēs esam dzīvojuši, identificējot sevi ar nosacīto prātu, kas rada mūsu mazā Es tēlu, – kaut ko ierobežoti iluzoru, kas vienmēr cīnās, baidās, jūt neērtības un ir pastāvīgā konfliktā ar sevi un apkārtējiem. Tagad mēs no jauna atveramies savam dabiskajam vienotības ar Dievu stāvoklim, vienotībai ar bezgalīgo apziņas sfēru vai pat ar paša universa saprātu, kurā domājošs prāts ir tikai sīciņš aspekts. Es runāju par iekšējā klusuma sfēru, no kurienes dzimst stāvokļi, kuri dzīvi padara vērtīgu, tam lai to dzīvotu: radošumā, dvēseles mierā, priekā un, mīlestībā.

– Beznosacījumu stāvoklī katrs nonāk savā veidā. Ar Jums tas notika spontāni. Savukārt es savulaik saņēmu sākotnējo garīgo iniciāciju, bet pēc tam sekoja daudzus gadus ilgs ceļojums, kura laikā es vēroju savu nosacīto prātu un pamazām samazināju savu pieķeršanos tam.

– Vairumam cilvēku tas ir pakāpenisks process, tāds, kāds tas bija Tev; šī dimensija rodas no iekšpuses, tā vēlas izpausties. Ar mani viss notika pēkšņi, 29 gadu vecumā, pašnāvnieciskas depresijas laikā, kad es apsvēru veidus, kā izdarīt pašnāvību. Manās smadzenēs virmoja tā pati doma: “Es vairs nevaru dzīvot pats ar sevi.” Pēkšņi es sapratu šīs domas dīvainību. Ja es nevaru sadzīvot ar sevi, tad ir jābūt diviem Es: Es pats un es – tas, ar kuru es vairs nevaru sadzīvot. Tajā brīdī mana apziņa pārvarēja identifikāciju ar nelaimīgo, dziļi nosacīto un bailīgo Es. Šī plaisa bija tik pilnīga, ka šis melīgais un ciešanu nomāktais Es saruka kā piepūšama rotaļlieta, kurai tika izrauts aizbāznis. Palika patiesā mana Es būtība kā vienmēr klātesošais “Es esmu” – tīra apziņa ārpus identifikācijas ar formu. Nākamajā dienā es pamodos svētlaimē, kas ar laiku gan pieaug, gan samazinās, taču dvēseles miers visdziļākajā līmenī kopš tā laika mani vairs nekad nav pametis.

– Ko Jūs uzskatāt par galveno šķērsli ceļā uz beznosacījuma apziņu? 

– Nespēju apstādināt domu plūsmu. Tā ir briesmīga nelaime, taču mēs to par tādu neuzskatām, jo no tās cieš ikviens. Nemitīgs garīgais troksnis tiek uzskatīts par normu. Taču tas neļauj atklāt iekšējā klusuma zonu, kura nav atdalāma no Esības. Tas arī rada viltus, prāta konstruētu Es, kam kā ēna seko bailes un ciešanas.

– Manā gadījumā nosacītais prāts bija piepildīts ar bailēm. Es dažādos veidos centos no tā atbrīvoties, taču tas mani padarīja par vēl sasaistītāku un no dzīves norobežotu būtni. Un tikai tad, kad es iemācījos vērot to, kā darbojas domas, es atkal kļuvu mierīga un atvērta dzīvei. 

– Būt atvērtam nozīmē nekādā veidā necensties interpretēt tagadni. Tas ir brīvības stāvoklis. Ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir, bez gaidām, ka tam jābūt savādākam, tu atveries kolosālai enerģijai, kas mīt tagadnē. Tā vienmēr ir šeit, taču ir apslēpta. Pieslēgšanās tai nav saistīta ar apstākļiem, kuros tu atrodies. Praksē vairumam cilvēku tas notiek tieši tad, kad viņu ārējie apstākļi ir kļuvuši kritiski. Tādos brīžos tu esi spiests atļaut tagadnei būt tadai, kāda tā ir.

– Savā grāmatā es uzsveru to, ka jāatgriežas pie savām sajūtām, jo man tās bija durvis iekļūšanai Esībā. Kā tikko cilvēki noliek malā dzīves lietišķo pusi un sāk attīstīt savas sajūtas, viņi atkal atmostas tīram priekam, kas mīt “šeit un tagad”.

– Savu sajūtu apzināšanās ir pāreja uz tagadni, durvis uz klātesamības tagadnē stāvokli. Tas nozīmē, ka atmodinātā apziņā prāts kļūst kluss. Uzmanības stāvoklis, kas brīvs no domām, ir visvērtīgākā lieta, kas ar tevi var notikt. Daži to piedzīvo spontāni, brīdī, kad viņu dzīvība ir apdraudēta, vai fiziska spēka izsīkuma brīdī, vai saskaroties ar skaistumu. Pamazām viņi sāk apzināties, ka šajā stāvoklī nonākt var ik brīdi, kad vien vēlās.

– Man visgrūtāk bija nodibināt līdzvsaru starp atvērtību un drošību, starp atcerēšanos un piedošanu. Ir skumji apzināties, ka tu praktizē pieslēgšanos Esībai, bet nosacītais prāts visu pārvērš problēmā.

– Problēma ir pati nosacītā prāta struktūra. Tam ir vajadzīgas problēmas, lai uzturētu sevi dzīvu un kontrolētu visu notiekošo, taču tas nekad to skaļi neatzīs. Prāts saka: ” Es gribu atbrīvoties no problēmām!”, taču, patiesībā, pats tikai tās rada. Kad tu redzi, ka problēmas pieaug, pajautā sev: “Kādas tagadnē ir problēmas?” Tas ir ļoti ātrs veids kā atgriezt sevi atmodas stāvoklī. Pēc tam kļūsti tagadni pieņemošs un paskaties, vai tavas problēmas ir reālas.

– Un, kā likums, tās nav reālas! Šobrīd es varu maigi novērot savu karojošo prātu. Domāju, ka tam iemesls ir mana atvērtība. Es esmu pateicīga savam prātam, kurš ļoti cenšas pasargāt mani no briesmām līdz brīdim, kad mana apziņa nav sasniegusi to līmeni, kad es saprotu: es esmu drošībā. 

– Kad tu apzinies, ka tagadnē nav problēmu, tas ir visrevolucionārākais notikums no visiem! Dažkārt prāts to iztulko nepareizi un saka, ka tu izvairies no realitātes, kad nekoncentrējies uz problēmām. Protams, ka nē! Dzīvē vienmēr būs izaicinājumi. Taču spēja tos pieņemt lielā mērā peiaug tad, kad uzmanība pilnībā atrodas tagadnē un netiek novērsta uz pretestību. Pajautā sev: “Vai es varu šajā brīdī kaut ko darīt?” Ja varu, tātad darbība notiek. Vai arī šobrīd neko izdarīt nevar un tad tagadne tiek pieņemta tāda, kāda tā ir. Un tas dzīvi padara daudz vienkāršāku. Dzīves izaicinājumi nekļūst par problēmu un viss ikdienības smagums pazūd.

– Vēl manā atmodā lielu lomu nospēlēja nepretošanās notiekošajam. 

– Sveikt visu, kas rodas šobrīd, ir pati augstākā garīgā prakse. Ja tu praktize tikai to, tad tev vairs nav vajadzīgs lasīt arvien jaunas grāmatas, rakstus vai mācīties dažādas meditācijas tehnikas. Visa, kas rodas šajā mirklī ārpasaulē un mūsu iekšpasaulē sveikšana atnes atbrīvošanu.
Nosacītais prāts centīsies pārliecināt to nedarīt, jo tas uzskata, ka tikai pretošanās rezultātā tiek iegūta brīvība. Taču patiess ir tieši pretējais. Pretojoties, tu arvien vairāk un vairāk iesprūsti problēmās. Kad tu pārstāsi akli ticēt prātam, tu apzināsies, ka daudz ātrāks transformācijas veids ir sveikt visu, kas IR. Tad dzīvei būs iespēja plūst caur tevi. Un nosacītais prāts tai vairs netraucēs.

– Kad mēs runājam par nepieciešamību izkopt tagadni, ir viegli domāt, ka mēs noliekam malā prātu un tā paļaušanos uz pagātni un nākotni. Nepavisam, nē! Prāts ir ļoti izsmalcināts instruments dzīves manevrēšanai, taču lielākajai daļai no mums tas aizēno pašu dzīvi.

Sevis identificēšana ar prātu ir ciešanu iemesls, šajā gadījumā prāts kļūst apsēsts. Prāts ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz mums paust to, kas notiek dziļākajā līmenī. Ikdienas dzīvē mums ir vajadzīga gan pagātne gan nākotne, taču nevajag tās pārvērst par pašidentifikāciju. Tā ir ilūzija: saistīt savu Es ar pagātni. Cita ilūzija: saistīt savu pašrealizāciju ar nākotni: man jākļūst par kaut ko, jākļūst realizētākam, un kaut kad es to sasniegšu. Pat apgaismība pārvēršas par ilūziju, ja tu to gaidi kā savu nākotnes stāvokli. Audzējot tagadni, tu atceries pagātnes notikumus, taču tu no tiem izņem sevis meklējumus. Bet nākotni tu izmanto tīri praktiskos nolūkos. Un pazūd pieķeršanās un ķeršanās – kas ir nepašrealizācijas instrumenti.

– Jo vairāk es nostiprinos tagadnē, jo priecīgāka es kļūstu. Mans ķermenis mirdz, kad es  kļūstu iekšēji mīkstāka un arvien vairāk atveros dzīvei.

– To, ko tu apraksti, es saucu par “iekšējo ķermeni”. Daudzi to dēvē par “gaismas ķermeni”.Katra ķermeņa šūniņa piedzīvo īpašu vitalitāti. Uzturēšanās tagadnē nav stāvoklis “no galvas”, tu ar visu savu būtību piedalies Esībā.

– Kad pagājušajā vasarā Jūs klausījos, es atstāju malā vārdus un atvēros gaismai.

– Kad tu runā no klusuma, vārdiem ir īpaša vibrācija, īpaša transformējoša enerģija. Vārdi, kā tādi, aizslīd otrajā plānā. IR svarīga enerģija, kas tiek nodota, – pareizāk sakot, klusums, kas ir vārdu dziļumā, – lūk, pats varenākais skolotājs.

– Kāda ir doma, pie kuras Jūs vēlētos, lai mēs šķiramies?

Daži uzskata, ka ir grūti dzīvot tagadnē. Taču pareizi ir cits. Grūti dzīvot neesot tagadnē: grūta ir, tā teikt, normālā dzīve. Sveikt tagadni ir tas pats, kas sveikt pašu dzīvi, jo tagadne no tās nav atdalāma. Tāpēc, necenties tagadni pataisīt par ienaidnieku. iedraudzējies ar to. Pieņem katru mirkli un visu, kas šajā mirklī, tā, it kā tā būtu tava izvēle. Kolīdz to izdarīsi, dzīve būs “par tevi” nevis “pret tevi”. Un pēc tam vēro, kā sāks atvērties dzīves brīnums.

Avots: Be Present
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s