Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s