Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā.
Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.
Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.
Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga?
Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt.
Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.
Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.
Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.
Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu.
Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums.
Dziedināties ar klusumu un maigumu.
Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu.
Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī.
Mīlēt.
Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.
Lai izdodas mums katram…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 