Liec mierā ugunskuru!

Tas notika pirms daudziem gadiem slimnīcas nedziedināmo nodaļā. Kāda sieviete neilgi pirms savas aiziešanas man pastāstīja notikumu, kas, pēc viņas domām, pilnībā salauza viņas dzīvi, kaut gan tas nebija stāsts par viņas dzīvi…

Toreiz viņa uzzināja, ka vienu no viņas kolēģēm vīrs krāpj.
Uzzināja sīkumos, ar visām detaļām, ar pierādījumiem… jaunība mutuļoja, bet dzīve šķita neinteresanta, bez kustības, bet tik ļoti gribējās kādu sensāciju, ka pat sveša nelaime noderēja tam, lai no tās uztaisītu milzīgu drāmu.
Šī sieviete apziņoja visu savu nodaļu par nabaga kolēģes “cēlo” glābšanas misiju, jo ikvienai nelietībai jātop sodītai un galu galā viņa jau necenšas savā labā, bet vēlas palīdzēt kolēģei.

Un tā kolēģei tika atvērtas acis.

Protams, žēlot ir daudz vienkāršāk kā priecāties par otru, un tāpēc katra jauna diena sākās ar detalizētu diskusiju par nodevīgā vīra kreisā romāna jaunajiem pavērsieniem.
Tā pastāvīgi apauga ar jaunām detaļām: šī sieviete ierosināja spiegošanu un aizrāvusies ar savu jauno lomu, iedvesmojoši izgāza, pār jau tā salauzto sievieti, visu pat vismazāko sīkumu straumi…
Paralēli viņa, izmetot it kā nejaušas frāzes, nenogurstoši mudināja atriebties ļaundarim, sodīt viņu, teica, ka tā nedrīkst būt tāda mīkstmiese, ka viņa gan to neciestu, ka nedrīkst atstāt visu, kā ir.
– Saprotiet, es šajā ugunskurā metu arvien jaunas un jaunas pagales, priecājoties par to, cik tas vareni deg, – viņa man teica vienaldzīgā, vārgā balsī, – es biju atstājusi novārtā savu dzīvi, pilnīgi izšķīstot svešā, un ticēju, ka daru visu pareizi, nepalieku vienaldzīga, glābju…

Un pēkšņi viss beidzās…

Kolēģe ieradās slepenajā tikšanas vietā… un stundu vēlāk pati pieteicās milicijā, atzīstoties tajā, ka nodūrusi savu vīru un ievainojusi viņa mīļāko.
Viņu tiesāja, ņemot verā to, ka noziegums izdarīts afekta stāvoklī, bet gadu vēlāk viņa cietumā nomira no sirdstriekas.
Neviens to negaidīja un neko tādu nevēlējās.
Gribēja sensacionālu izrēķināšanos un sirdi plosošu melodrāmu par mīlestību-krāpšanu-asarām-piedošanu, nevis asiņainu traģēdinu ar mirušajiem… pavisam godīgi.

Bet sanāca, kā sanāca.

– Es zinu, ka ne jau aiz rokas es viņu turp vilku, es neliku nevienu nogalināt, un vispār ne pie kā neesmu vainīga, izņemot savas garās mēles un īsā prāta. Ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, es atceros notikušo. Un esmu pārliecināta, ka šī slimība nav atmaksa pat par manu intrigu, bet gan mana izeja, glābiņš, atvieglojums. Man nav žēl aiziet, es to ļoti gribu. Es esmu nogurusi. Mani tracina mana atmiņa, kas katru dienu atmet mani atpakaļ un draudīgi jautā: KĀPĒC?

Šobrīd es arvien biežāk un biežāk atceros šo stāstu, vērojot, cik ļoti daudziem cilvēkiem tik ārkārtīgi vajag sensāciju sensācijas dēļ, nevis tāpēc, ka tie patiesi pārdzīvo šo kopējo sāpi, kura pārņēmusi mūs visus…
Tāpat jau apkārt ir nebeidzami daudz naida, tad vai ir vērts to vairot, apzināti sarīdot visus ar visiem un pastāvīgi piemetot pagales jau tā liesmojošajam ugunskuram, kurš nu jau kļūst par visaptverošu ugunsgrēku?
Varbūt atturība un cieņa pret dzīvi, kā tādu, ir daudz labāks pienesums pasaulei, nekā nemitīga ienaidnieku un nodevēju meklēšana ar nāves vēlējumiem tiešā tekstā, vai savu sociālu tīklu lapu pārvēršana politiskās rokasgrāmatās, vai diennaktīm ilga agresīvu komentāru rakstīšana?
Un varbūt jautājums KĀPĒC ar sekojošu godīgu atbildi uz to, pasargās mūs no slimīgi garās mēles un īsā prāta daudz labāk par visām citām profilaksēm?

Viedumu mums visiem, mieru un laikā nodzēstus ungunsgrēkus.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s