Pamazītiņām

Pamazītiņām… es ļoti mīlu šo vārdu, ar kuru jau kopš bērnības visbiežāk atsaucāmies uz jautājumu par to, kā klājas.
Tas ir silts, godīgs, maigs kā mīļās rokas, kas glāsta nogurušo galvu.
Droši vien tas ne parāk atbilst notiekošajam, tāpēc, ka tur, kur pamazītiņām, ir mēreni, ierasti, klusi… bet tagad ir gluži otrādi, tik skaļi, ka gribas šo troksni apklusināt.
Tas nomierina, atgriežot ierastajā un tik ļoti saudzīgi sevī glabātajā, ka nevar to ne atņemt, ne apkaunot, ne nodot.
Pamazītiņām…
Es sastingstu, rīta agrumā stāvot pie loga, un skatoties uz guļošo sniega kupenu, kas ar savām netīrajām bruņām it kā demonstratīvi protestē, un domāju, ka jāgaida lietus…
Tas atnāks un nomazgās visus netīrumus, it kā to vispār nekad nebūtu bijis.
Pamazītiņām…
Vienojos ar savu pacietību, lūdzot tai dot spēku izturēt to vētru, kas ārpusē un pašai nekļūt naidīgai, nenolaisties līdz pērkamajām bailēm, nekļūt tik cietai, lai pārstātu līdzi just katrai atsevišķai un kopīgai sāpei, kas atdotas apmaksājot globālos nodomus.
Galvenais atbalsts ir laiks un daba.
Neviena minūte nav kļuvusi garāka vai īsāka, neviens gadalaiks nav sevi atcēlis. Un tā jau ir stabilitāte.
Un tāpēc es neatceļu savu rīta kafiju, nepārstāju priecāties savus neizdomātos priekus, nepārstāju klausīties savu iemīļoto mūziku un nepārstāju mīlēt.
Sirsnīga pateicība visiem līdzīgi skanošajiem cilvēkiem… es jūs jūtu, īpaši tagad.
Neļaujiet nevienam sevi padarīt par kaut ko citu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s