Tu būsi sētnieks!

Daudziem vecākiem šķiet, ka, ja viņi bērnam “uzzīmēs” pēc iespējas bresmīgāku perspektīvu, tas noteikti saņemsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad neiestātos. Viņš saklās savu gultu kā nākas, sakārtos savu istabu, mācīties tikai teicami – un tikai tāpēc, lai vecāku uzzīmētās šausmas nekad nepiepildītos.

Es nekad neiemācīšos

Es atceros, kā mana mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi nobruka, lellei domātā jaciņa nesanāca un es kaprīzi bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.

– Skaties, cik tev labi izdodas, – teica mamma. – Lūk, adatu vajag turēt šādi, bet valdziņu izadīt šādi.

– Es nekad to neiemacīšos, – es burkšķēju, un valdziņi sanāca arvien labāki un līdzenāki. – Kurš vispār izdomāja šo muļķīgo adīšanu!

– Tev jau sanāk normāla jaka, – smējās mamma.

– Jā, taču es vienalga nekad neiemācīšos šito stulbo adīšanu! – es pretojos, lai arī redzēju, ka man izdodas arvien labāk. Es taču nevarēju atzīt, ka mammai taisnība, bet man – ne.

Tagad es protu adīt. Taču ar šujmašīnu kaut kā nesanāca. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura katru reizi ar prieku man paziņoja, no kurienes man aug rokas. Viņa mani pilnībā pārliecināja, ka rokas man aug tieši no turienes, un tagad man ir daudz vieglāk apvīlēt veselu aizkaru ar rokām, kas aug no turienes, nekā sašūt vienu vīli uz šujmašīnas, lai gan mani mācīja šūt no 5. līdz 8. klasei veselus četrus gadus. Tikai šo apmācību allaž pavadīja komentāri “Kas tā šuj!” un “Ko tu atkal esi te saputrojusi”.

Patiesībā nevienam nav noslēpums, ka neko iemācīt nevar, var tikai iemācīties. 
Četrdesmit gados es biju nolēmusi iemācīties vadīt automašīnu. Bet autoskolas instruktors man godīgi pateica, ka automašīna jāmācās vadīt 18 gados, jo četrdesmit tu vairs neko neiemācīsies. “Ko tu dari?” – “Kur tu lien!” – “Spied gāzi, es teicu!” – “Nu, kas tā brauc!” – “Kur tu tāda uzradies!”. Viņš auroja kā ievainots bizonis, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās pašsavaldīšanās spējas un sapratu, ka esmu stulba un autovadīšana nav priekš manis. Diemžēl, tā vietā, lai sākot jau ar pirmo “tu”, atteiktos no viņa pakalpojumiem. Protams, es neko neiemācījos. Iemācījos pie kāda cita – un lieki piebilst, ka viņš ne reizi uz mani nepaaugstināja balss toni. Profesionālim tas nav vajadzīgs.

Nevienam tas nav vajadzīgs.
Dažkārt rezultāti medz būt vēl bēdīgāki.
Kāda pusmūža kundze man reiz stāstīja, ka tik ļoti bija noticējusi savas mammas daudzu gadu garumā iegalvotajam “Kurš tevi tādu precēs” (tā jau arī ir – grīdu mazgāt neprot, gultu neprot kārtīgi saklāt, traukus nemīl mazgāt, kam tāda vajadzīga) – ka saprata: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāņem pirmo, kas pagadās. Un 18 gados viņa steigā apprecējās ar pirmo, kas pagadījās – pirmo, kas vispār viņai pievērsa uzmanību, jo, iespējams, otras tādas izdevības nebūs.
Lieki teikt, ka laulība izrādījās loti nelaimīga.

Atceros, kā viena no skolotājām skolā mums teica: “Četrpadsmit reizināt ar trīs – cik būs? Jūs, idioti, reiziniet stabiņā, galvā reizināt jums nesanāks”. Nē, šobrīd es esmu spējīga galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, taču katru reizi, dzirdot “jūs, idioti”, es nereizināju, es nenormāli dusmojos.

Mans dēls, pārnācis no skolas septītajā klasē, drūmi sacīja: “Mammu, kāpēc mums visu laiku saka, ka mēs esam stulbi, ka neko neprotam, ka mēs nenoliksim eksāmenus, nesaņemsim atestātu un dabūsim strādāt par sētniekiem? Es vairāk to nespēju klausīties!”. Es arī vairāk to nespēju klausīties. Astotā klase bija jau citā skolā.

Jūs, idioti, jūs muļķi, jūs neko nevarat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur slotu, kas tā pildspalvu tur, kas tā šuj, kas tā raksta, ar ko tu domāji, kur tu skatījies, ko man ar tevi tādu darīt?

Tas viss gāzās pār bērnu galvām katru dienu, gadu no gada. Un pat tad, ja vecākiem ir eņģeļa raksturs, zālamana gudrība un bezgalīga pacietība, bērni vienalga pasaulē saklausās, ka viņi tajā nav vajadzīgi, ka viņi ne tur stāv, ne tā sēž, ne tā visu dara –  un vispār, labāk, ja viņu nebūtu. Transportā, uz ielas, skolā, muzejā, veikalā – nekur par viņiem nepriecājas. Novāc rokas, nepieskaries, kā tu uzvedies, ko tu te dari, aizvācies, aizver muti!

Dīvaini, bet dažās valstīs bērnus mīl un par viņiem priecājas – kafejnīcā, uz ielas; atceros, cik dīvaini jutos Itālijā, kur par man dēlu cilvēki priecājās, tā it kā kafejnīcā saulīte būtu uzspīdējusi; atceros, kā Helsinkos kāzu salona īpašniece, bez īpašas tulkošanas sapratusi manu čukstu “ar rokām neaiztiec” – iesmējās un atļāva manai vienpadsmitgadīgajai meitai aiztikt visu, ko gribās.

Bet mūsu valstī bērni no pasaules saņem gluži pretēju atpakaļsaiti – labāk tevis vispār nebūtu. Vienalga no tevis nekas nesanāks. Bet dažkārt grūtos brīžos mēs paši piebilstam: kāpēc tu mani moci, vai ilgi man dēļ tevis būs jāsarkst, pietiek par mani ņirgāties!
– Kāpēc tu mani vispār dzemdēji, – bērni jautā, aizcērtot aiz sevis durvis. Un tas nav jautājums nevietā.

Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev nepateiks: “kur tu skatījies”, kas noskrāpēsi mašīnas bamperi. Nejautās “vai savu galvu mājas aizmirsi?”, kad aizmirsīsi mājās darba dokumentus. Nepiecels divos naktī, lai pakarinātu skapī uz krēsla nomesto kleitu. Pieauguši mēs nepārstājam darīt muļkības, tikai par to mūs neviens nerāj.

Necienītais
Reiz dēls, smagi nopūzdamies, teica: trīspadsmit gadi – tas ir briesmīgs vecums: neviens tevi nesamīļo, par tevi nepriecājas un tevi neciena.

Kad es biju maziņa, bērnus nebija pieņemts cienīt. Tiesības uz cieņu netika iedotas no dzimšanas, tās bija jānopelna, jāpierāda, ka esi cieņas  vērts. Bērnus bija jālabo. Jāpasvītro ar sarkanu, jānorāda uz kļūdām, jākoriģē. Labākie pedagogi jau tajos laikos rakstīja – parādiet bērnam nevis to, kur viņam viss ir slikti, bet to, kur ir labi, kur viņam sanāk; bet šī pozitīvā pieredze tā arī palika nepieprasīta mūsu izglītības sistēmā.

Kad es biju jaunā skolotāja, tikai kādus astoņus gadus vecāka par saviem skolniekiem, man reiz uzbruka skolas dežurante: “Skriešus pārvilkt apavus! Kam es teicu!”. Viņa negribēja klausīties, ka kurpes, kas man kājās, ir maiņas apavi. Viņa pārstāja kliegt tikai tad, kad kāds viņai pateica “tā taču ir mūsu jaunā skolotāja”. Un tad viņa atvainojās: “Aj, un es domāju, ka skolniece”… Bet uz skolnieci var kliegt.

Šajā vērtību sistēmā kaut kā fatāli trūkst vispārējas cieņas cilvēkiem vienam pret otru – kad cieņu pelnījis ir ne tikai vecākais, gudrākais, tas, kurš daudz ko sasniedzis, bet jebkurš – tāpēc, ka viņš ir cilvēks, viņs ir tavs brālis, viņš arī ir Dieva radība, viņā arī ir daļa Dieva. Ne tikai skolotāja, bet arī skolniece. Ne tikai domes deputāts, bet arī arestētais.

Ideja cienīt bērnus vispār slikti iedzīvojas sabiedrībā. Vecāki kaut kā nesaredz kāda ir atšķirība starp cieņu un visatļautību, cieņu un nespēju ievērot robežas. Vieni ir sašutuši un jautā: “Ko tad man tagad viņu uz rokām jānēsā?”, bet otri paskaidro, ka ar cieņu izturas pret savu bērnu izvēlēm un tāpēc, lai visi pārējie paiet malā un ļauj bērnam terorizēt citus.

Un arī ar pašapziņu nav labi. Es zinu ļoti daudzus pieaugušus, gudrus, brīnišķīgus un bieži vien ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri dzīvo svētā pārliecībā par to, ka viņi ir niecības, morāli kropļi, ka apkārtējie viņus piecieš tikai tāpēc, ka tā vajag. Citi, savukārt, visu dzīvi pierāda to, ka viņiem ir tiesības uz cieņu, bet citi skaidri zin, ka viņiem nekas nesanāks.

Un teikšu ko briesmīgu, – arī ar Dievu attiecības nesanāk, jo arī Viņā cilvēki redz šo pašu mūždien neapmierināto skolotāju: nu, ko, atkal nelūdzies, atkal negavē? Visu gadu muļķi laidi un tagad nāc nolūgties?  Un ko esi atnācis? Ko tu gribi? Visu gadu nemācījies, tagad attapies? Agrāk vajadzēja domāt, bet tagad jau par vēlu. Divnieks gadā, divnieks atestātā, tai saulē būsi sētnieks.

Taču, nē.

Kaut kā ļoti negribas ar šo nobeigt.

Labāk, tā…

Parasti mēs neesam tie labākie audzinātāji. Mums pietrūkst spēka, gudrības un pacietības. Mēs netiekam galā ar savām emocijām. Mēs bieži uzvedamies kā maziņi, nevis pieauguši, – tajā pat laikā, gaidot no saviem bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieauguši, sapratīs, kas mums sāp, spēs to pieņemt, just mums līdzi un uzvesties gudri un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, taču šī nasta ir smaga – dažkārt pat mums pašiem.

Taču mēs mīlam savus bērnus un ļoti daudz ko darām pareizi, tapēc, ka mīlestībai ir brīnumaina īpašība: tā pati parāda pareizos risinājumus. Nezini, kā darīt, – dari mīlestībā un nekļūdīsies.

Un mēs noteikti tiksim galā. Un sanāks arvien labāk, jo cerība nemaldina, un mīlestība nepieviļ.

Atšķirībā no…

Irina Lukjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s