Lūcijs Annejs Seneka bija vieds filosofs.
Bet viņš kļūdījās vienā lietā. Un šī kļūda viņam maksāja dzīvību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki citiem dara ļaunu naudas un mantas dēļ. Lai kaut ko atņemtu. Bet vienkārši tāpat cilvēki reti dara ļaunu. Ja nu vienīgi viņi ir nenormāli…
Seneka Neronam atdeva visu savu milzīgo bagātību. Tā viņš cerēja izglābt savu dzīvību. Vecumdienās ņēma un visu atdeva. Bet Nerons tomēr lika viņam padarīt sev galu. Diezgan žēlsirdīgi tiem laikiem. Taču vienalga sodīja. Kaut arī nebija vairs ko paņemt no vecā filosofa…
Tad, lūk! Seneka kļūdījās. Cilvēki visbiežāk nedara ļaunu naudas dēļ. Kaut arī nauda viņus vilina. Naids rodas tādēļ, ka ar visu savu būtību, savu dvēseli mēs šķebinām ļaunus un zemiskus cilvēkus. Mēs viņus šķebinām paši ar sevi. Vienkārši ar to, ka esam.
Seneka Neronam simbolizēja taisnīgumu un likumu. Personificēja aizliegumu. “Tu nedrīksti” – lūk, kas Seneka bija Neronam. Tāpēc viņš to neieredzēja.
Ja kāds tevi ienīst bez jebkāda iemesla – tātad tu šim cilvēkam atgādini par kaut ko, ko viņš sevī sen jau ir nogalinājis. Vai arī piedzimis bez tā. Labestību. Spēku. Drosmi. Mīlestību. Dāsnumu. Skaistumu. Prātu. Talantu. Lūk, ar ko tu asociējies šim nīdējam. Un tas viņam ir nepanesami; tas viņam ir aizliegums. Un viņš atkal un atkal tev uzbrūk un cenšas nomelnot.
Bet savu mantību atdot nevajag. Tas ir bezjēdzīgi. Tā tev pašam noderēs cīniņā. Tā ir kā munīcija.
Un padoties nevajag.
Anna Kirjanova
Foto: Nerons un Seneka, Eduardo Barrons (1904). Prado muzejs
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 