Nākotnes patiesības

Mana nākotne man vairs nekaitēs.

Tai neizdosies mani pārliecināt par to, ka man tai ir jāatdod visi savi spēki apmaiņā pret lielu mērķu sasniegšanas reklāmu.
Tā man nepierādīs to, ka mana īstā dzīve sāksies tieši viņā, bet visam, kas notiek šobrīd, nav nekādas nozīmes.
Tā mani neiekārdinās ar skaistāku mīlestību, uzticamākiem draugiem, veiksmīgāku realizāciju un tai nekādā gadījumā neizdosies noniecināt visu, kas man ir tieši šobrīd:  ne mīlestību, ne draugus, ne darbu, kuru es pacietīgi un saudzīgi daru dienu no dienas.

Kādreiz viņai tas izdevās…
Izdevās tik labi, ka mana realitāte diezgan ilgu laiku palika pamests tuksnesis, kurā maz kas iesakņojās, jo es nenogurstoši stādīju bezgalīgos sapņu laukus.

Man gribējās tajā ieiet ka uzvarētājai. Un šo iedomību es dēvēju par milzīgu mērķtiecību un lepojos ar to.
Un tad bija rūgtais gads…
Gads, kurā es gandrīz nemaz neapciemoju savu mammu … gandrīz nemaz neredzējos ar tiem, kuri man bija dārgi… gandrīz nomiru savā dvēselē, saņēmusi vairākus kapus, kas gandrīz uz visiem laikiem atņēma manu vienmēr spēcīgo gaismu… un es gandrīz zaudēju ticību dzīvei.

Kāpēc es noturējos…

Kā balvu par izturību es saņēmu divas patiesības. Vienkāršas un šķietami redzamas, taču maz pieprasītas visaptverošajos sapņošanas periodos.

Pirmā – nākotnes var arī nebūt.

Otrā – viss, ko tu tās labā vari izdarīt, ir atrasties tagadnē.


Ja es steidzos nākotnē, cerībā uz lielu mīlestību, tajā pat laikā neprotot ne atdot ne saņemt pat mazumiņu siltuma, tad velti es steidzos.

Ja es ticu, ka rīt es sapņaini realizēšu savu potenciālu un apdullināšu pasauli ar savu talantu, bet ticība – tas ir vienīgais, kur sevi ieguldu, tad nākotne atļaus man turpināt nodarboties ar savu galveno visas manas dzīves lietu – ticēt sev.

Ja es kā Skārleta, centīšos sevi pārliecināt par to, ka tiecoties pēc laimīgas nākotnes, es varu uz laiku pār bortu pārmest šķietami nevajadzīgo pieklājības, laipnības, līdzjūtības balastu un pēc tam to vilkt atpakaļ, lai augšpusē tā izskatītos skaista, tad, tāpat kā viņa, es visticamākais atradīšos uz bezjēdzīgas pils trepju pēdējā pakāpiena un skatīšos mugurā tam, kuram es neesmu atnesusi neko citu kā savu apmātību vienmēr būt labākajai.

Mani mīļie, nākotne nekad mums nekaitēs, ja mums izdosies saprast, ka tā ir tikai rītdiena, kurā mēs varam atnest tikai savas šodienas rezultātus….

Jā, dzīvei ir daudz veidu, kā mums pamest gan to, uz ko mēs pat necerējām, gan to, ko vismazāk gribējām, bet viss pārējais ir mūsu pašu izvēle.

Es izvēlos rūpēties par nākotni, bet nepiepildīt to ar savām gaidām.

Kaut vai tikai tamdēļ, ka es nezinu, vai pati to sagaidīšu un vai to sagaidīs tie cilvēki, kuriem piezvanīt es arvien vēl atlieku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s