Izejas punkts

«Ko darīt tad, kad ir pavisam slikti. Izejas punkts.»
Galva ir kļuvusi smaga, domas iestigušas pelēkā vatē, kaklā kamols, acīs sastingušas asaras. Nav spēka ne runāt, ne raudāt. Vēl jo vairāk, nav spēka kādam lūgt padomu vai piezvanīt.
Lūk, šis stāvoklis – “pavisam slikti”.

– Ko tu šobrīd gribi?
– Neko negribu. Gribu, lai mani liek mierā. Bet labāk, lai manis vispār nekad nebūtu bijis. Lai nebūtu šī sākuma atskaites punkta…
– Tas ir globāli. Bet, ko, pavisam mazu, tu vēlies tieši šobrīd priekš sevis?
–… lai apkārt nebūtu troksnis,… lai viss apklustu, un es paliktu pavisam viena…
– Ko tu tagad vari izdarīt savā labā?

Atbildes meklēšana uz jautājumu “Ko es tagad varu izdarīt savā labā?” startē programmu izejai no depresijas, izmisuma un spēku izsīkuma.

Es – nevis kāds cits. Paša spēku mobilizācija, resursu atrašana.

Es varu – viennozīmīgi varu. Es varu meklēt risinājumu un atrast tās darbības, kuras man ir pa spēkam.

Izdarīt – nevis tikai padomāt, izdarīt. Kustības pie konkrētām darbībām, lai izmainītu situāciju.
Tagad, šajā mirklī, ne nākotnē kaut kad, bet jau tagad. Lēmuma pieņemšana un tūlītējas darbības.
Šī darbība parasti ir pavisam maza un izved cilvēku ārā no sarežģītās situācijas, un iestartē pašsaglabāšanās mehānismu.
Ko, pašu mazāko es šobrīd gribu priekš sevis, un ko es varu izdarīt tieši šobrīd?

– Gribu neredzēt šīs sienas, lai neviens mani neaiztiek.
Es varu tūlīt iziet no šejienes un izslēgt telefonu.
– Gribu klusumu, lai es varētu būt viena.
Es varu savākt atlikušos spēkus un palūgt visiem atstāt mani vienu uz stundu, divām.

Kā tikko notiek darbības, kas atbilst aktuālajai vajadzībai – viss, mehānisms ir palaists.
Šajā posmā nav vērts censties analizēt situāciju. Tā ir bezjēdzīga resursu tērēšana. Tev šobrīd nav iespēju objektīvi un adekvāti uztvert notiekošo.
Kamēr tu esi problēmas iekšienē, tev neizdosies paskatīties uz to no ārpuses.
Pacenties “izslēgt galvu”. Izmet jebkuras ienākošās domas un pacenties palikt pilnīgā tukšumā.
Nav vienkārši apgūt “neko nedomāšanas” tehniku, prasmi apstādināt pašam savas domas, taču tas ir iespējams.
Tā atļauj tev atpūsties no nogurdinošās “krīzes lēmumu” pieņemšanas un vainīgo meklēšanas.
Paliec šajā stāvoklī un šajā posmā tik ilgi, cik tev vajag, lai atjaunotu spēkus un saktu elpot.
Pirmā iespēja analizēt iestāsies nākamajā dienā. Un pat tad necenties pieņemt tālejošus lēmumus.
Saprast to, kas patiešām noticis un kā nākamreiz izdarīt savādāk, tu varēsi ne ātrāk, kā pēc vairākām dienām, turklāt, jo vairāk laika paies, jo objektīvāks būs tavs skats.

“Lielās lietas var redzēt pa gabalu”.

Tāpēc nav vērts “esot zem vāka” pieņemt izsķirīgus lēmumus. “Viss, šķiros!” vai rakstīt atlūgumu. Iespējams, ir vērts šķirties un, iespējams, šo darbu tu patiešām esi paraugusi, taču to darīt vajag “ar skaidru galvu”. Un aiziet labāk nevis “no”, bet “uz”.

Kad lec ar izpletni, svarīgākais ir atcerēties paraut gredzenu.
Atceries to, iespējams, reiz tas izglābs tavu dzīvi.

Irina Dibova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s