Par dopingu un bīstamajām spēlēm

Jo niansētāk tu jūti dzīvi, jo sarežģītāks tavs dialogs ar to, jo labāk tu saproti sevi, jo mazāk dopinga tev vajadzīgs un vienkāršāki kļūst tava prieka priekšnoteikumi…

Asas adrenalīna sajūtas, narkotikas, ekstremālisms uz satraucošas drošības zaudēšanas robežas, karstas personīgās drāmas, neprasme izjust stabilu interesi par vienu partneri un pat sekss, kurā dominē mūžīgi eksperimenti, kas noved pie savām vai citu sāpēm – tās visas ir pazīmes tam, ka ir traucēta saikne ar savām jūtām un emocijām.

Dažkārt šī saikne ir tikai viegli pabojāta, bet dažkārt – ļoti dziļi un pataloģiski.

Cilvēks ne vienmēr to saprot un dažkārt savu nemieru izskaidro ar kādām īpašām savas personības iezīmēm, uzskatot sevi par drosmīgāku, foršāku par citiem… tajā pat laikā viss ir gluži otrādāk: ārējo drosmi nosaka iekšējās graujošās programmas, nevis spēja objektīvu iemeslu dēļ apzināti riskēt.

Tāds risks, ko attaisno vesela psihe, nevis tāds, kur tas ir tikai piespiedu instruments, lai “apreibinātos līdz galam”.
Lai arī tā būtu, ja vien nebūtu cietušo.
Bet visticamāk cietušie ir. Vai noteikti būs, pat tad, ja sākumā viss šķiet brīnišķīgi un nevainīgi.
Cietušie būs gan starp tiem, kuri nav “kontaktpersonas”, gan arī tiem, kuri tuvākstāvoši.

Visas bīstamās spēles agri vai vēlu kļūst nevis par “vienkārši spelēm”, bet bīstamu realitāti, kura vairs nespēj apmierināties ar to, kas ir. Tai vajag arvien vairāk un vairāk bīstamības, adrenalīna, arvien vairāk asu sajūtu, arvien vairāk nemitīgu pārmaiņu, emocionālu zigzagu un staigāšanas pa bezdibeņa malu…

Tā pāraug uzmācīgos stāvokļos, neirozēs, addikcijās, tuvības traucējumos, dažādos deficītos, tukšuma sajūtā, nespējā atrast sev pielietojumu, cinismā pret mūžīgām vērtībām, klejojumiem un mūžīgos kaut kā jauna meklējumos… un tas draud ar bojāeju.
Dažkārt vistiešākajā šī vārda nozīmē, bet dažkārt tas noved pie tā, ka ķermenis funkcionē, bet psihe ir sagrauta un dvēsele izdedzināta.

Jāatgādina, ka veselīgai psihei nav nepieciešami pastāvīgi amerikāņu kalniņi, lai piekļūtu spēcīgām jūtām un varētu izbaudīt visvienkāršākās lietas.
Tai nav skumji vienatnē ar sevi, tai pietiek mīlēt vienu cilvēku, tai neinteresē mākslīgi dopingi, lai sajustu savu pilnvērtīgumu.

Taču, ja viss ir gluži otrādi, tad ir vērts apstāties un tikt skaidrībā ar to, kas notiek.
Kāpēc tā notiek? Es esmu pārliecināta, ka atbilde atnāks. Un tātad atnāks arī risinājumi: kā atgriezt sevi sev.

Mani mīļie, vareni ir novērtēt savu dzīvi un saudzēt to, nevis rotaļāties ar nāvi…
Pēdējā nekad nenokavē.

Ļiļa Grad
Foto: Ferdinand Studio
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s