Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…

Tu ej cauri saviem skarbajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra vai apzināta…
Tev vienkārši nav citas izejas…
Nav apkārtceļa…
Nav rezerves varianta…
Nav palīdzības… pat ne tāpēc, ka nav, no kā to saņemt, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… visi parējie paliek ārpusē… mīlošie, saprotošie, tuvie…
Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl zini, ka šie laikapstākļi ir tikai tavi…
Skarbie puteņi reiz atnāk ikvienā dzīvē…
Vientuļie puteņi…
Nē, ne jau dzīve tevi pārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr guļ blakus kārotajiem saldumiem…
Un tātad, arī tu pati tāda esi…
Tu vari, pat tad, ja jūti, ka nevari…
Tavi pleci ir šauri, bet tie nes savu nesamo…
Tu galīgi neesi cīnītāja, un tomēr ej pa savu izmisuma mīnu lauku, ar dzīvnieka ožu uztverot katru drošu soli… un neuzsprāgsti…
Tu neraudi ne jau tāpēc, ka negribi raudāt… bet tāpēc, ka nevari…
Asaras ir liela greznība tad, kad ir jātiek laukā no šī velnišķīgā sniegputeņa, vajag nesasalt tajā neatgriezeniski…
Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…
Nevis uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura tika galā…
Kura ir tikusi galā daudzas reizes…
Kas gan tajā tik varonīgs, tiesa?…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s