Viss, ko tu jūti, ir pareizi!

Reiz es devos pie psihoterapeita pavisam dīvaina iemesla dēļ. Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte. Kāpēc? Es domāju, ka JŪTOS KAUT KĀ NEPAREIZI.

Man bija 30 gadi, es biju precējusies – un, pēc visa spriežot, man vajadzēja sapņot par bērniņu. Visas precētās sievietes pēc 30, šķiet, sapņo par bērniem. Bet man to negribējās. Domas par bērniem mani piepildīja nevis ar prieku, bet nemieru.

Tad es nolēmu, ka doši vien esmu sociopāte un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko tagad darīt.

Labestīga sieviete man ļoti rūpīgi paskaidroja atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts ir cilvēks, kurš nespēj just. Taču jūs pārpilda jūtas. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka jūtaties KAUT KĀ NEPAREIZI”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne jau tāpēc, ka manī nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail savas jūtas atzīt par pareizām. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “pareizās” un “nepareizās” emocijas. Un, ja es sevi pieķeru pie tā, ka man ir “nepareizās” emocijas, tad ar mani kaut kas nav kartībā.

Paldies Dievam, šobrīd es vairs tā nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas! Mēs esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli tajā, ka neesam ideāli. Katrs no mums sevi zin labāk, kā citi. Nav viena pareizā veida kā justies.

Protams, sabiedrība mums translē dažādus modeļus… un mūsu galvās tie klūst par vienīgajiem pareizajiem.

Taču tad, kad tu atsaki savām jūtām un centies piemēroties sabiedrībai, personība sāk ciest. Nākas savas jūtas apklusināt ar neveselīgiem ieradumiem un savu iekšējo kritiķi – vai dažkārt vispār likt sev pārstāt pieņemt to, ko jūti. Un kādā brīdī, apspiedis visas savas emocijas, tu patiesi vari novest sevi līdz sociopātijai.

Vai tev ir gadījies, ka tu JŪTI KAUT KO NEPAREIZU?

Pēdējos gados esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

– Kāda mana draudzene pieķēra sevi pie domas, ka jūtas ļoti skumja savā kāzu dienā. Tas noteikti bija KAUT KAS NEPAREIZS. Iedomājies, trīssimts cilvēku, dārga kleita no Veras Vongas – un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savas skumjas, sabojāja viņai nākamos laulības gadus.

– Cita draudzene, rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja savu eseju par vēl vienām “nepareizajām” jūtām.

Kad pēc mokošas slimības nomira viņas tētis, Ennu pārpildīja laimes izjūta. Bet cilvēki, internetā izlasījuši šo viņas eseju, savos komentāros nolīdzināja viņu līdz ar zemi. Jo TĀ TAČU NEDRĪKST JUSTIES. Taču Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa savu tēvu mīlēja, gluži vai dievināja un kopa pēdējos gadus. Viņa bija laimīga gan par viņu gan sevi, jo tēva ciešanas bija beigušās. Taču tā vietā, lai klusētu par savām NEPAREIZAJĀM JŪTĀM, viņa atklāti par tām pastāstīja. Un es lepojos ar viņas drosmi.

– Kāds cits draugs pēc ilgiem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr tos esmu ienīdis. Un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ TAČU NEDRĪKST!

– Draudzene nejūtas skumja par abortu, kuru tā veica pirms trīsdesmit gadiem. KĀ VIŅA VARĒJA!

– Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, saņēmās drosmi un teica: “Ja godīgi, mani tas vairs vispār neinteresē!” TĀ NEDRĪKST!

– Viens draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens savas nāves brīdī nav žēlojies par to, ka pārāk maz laika pavadījis darbā. Tāpēc, ka ģimene un draugi ir svarīgāki. Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man dod daudz lielāku prieku kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā tikt galā ar ģimenes problēmām. Es darbā atpūšos”. UN KAS? TĀ NEDRĪKST!

– Draudzene domāja, ka jūk prātā brīdī, kad viņu pēc 20 laimīgas laulības gadiem pameta vīrs, bet viņa sajutās tik ļoti atvieglota. Viņa bija visu sevi atdevusi ģimenei, viņa uzticējās vīram, viņa tam bija uzticīga – bet viņš viņu pameta. Viņai taču ir jācieš! Viņai ir jājūtas nodotai, aizvainotai, pazemotai! Ir taču scenārijs, pēc kura jārīkojas pareizai sievai, kad vīrs nolēmis šķirties – bet viņa novirzījās no šī scenārija. Viss, ko viņa juta, bija milzīgs atvieglojums un brīvības izjūta. Viņas ģimene to ļoti pārdzīvoja. Jo mana draudzene JUTĀS NEPAREIZI. Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

– Mana mamma reiz atzinās, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀDĀ ZIŅĀ? Viņai taču bija jāsākās tukšās ligzdas sindromam un milzīgām ciešanām! Mātēm taču ir jāsēro, kad bērni pamet mājas. Visas mātes cieš, bet viņai gribējās dziedāt un dejot džigu, kad māja palika tukša. Protams, viņa nevienam to nestāstīja. Viņu uzreiz būtu nosaukuši par sliktu māti. Laba māte taču nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko kaimiņi teiks?

Un vēl kas, desertā: reiz mans draugs uzzināja, ka viņam ir neārstējama slimība. Viņš mīlēja dzīvi vairāk, nekā jebkurš cits. Un viņa pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī izjūta viņu nepameta. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi un drīz viss beigsies. Viņš mira! Viņam bija jājūt nāves bailes, niknums, sāpes, ciešanas. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija tas, ka vairs ne par ko nav jāuztraucas. Ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu vai garāžas jumta remontu. Viņam pat nevajadzēja raizēties par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Vinš bija laimīgs! Un viņš bija laimīgs līdz pat savam nāves brīdim.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet es esmu noguris. Laiks doties mājas no ballītes. Un es esmu gatavs aiziet.” KĀ VIŅŠ TĀ VAR!? Ārsti centās iegalvot, ka viņš ir šoka stāvoklī un lasīja viņam priekšā pasāžas no brošūras par sērām. Bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija: laimes izjūta. Ārstiem tā nepatika, tāpēc, ka tā nav PAREIZĀ IZJŪTA. Taču manam draugam bija tiesības just to, ko viņš juta – vai tad sešdesmit apzinātas un godīgas dzīves gadi nav pietiekami, lai cilvēks būtu ieguvis tadas tiesības?

Mīļie, es gribu, lai jūs sev atļautu just to, ko jūs patiesība jūtat – nevis to, ko jums uzspiež, kā pareizās jūtas.

Es gribu, lai jūs balstaties savās izjūtās.

Es gribu, lai vārdi TU JŪTI KAUT KO NEPAREIZU izsauktu jūsos smieklus nevis kaunu.

Mans draugs Robs Bells stāstīja par to, kā viņš jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es jūtos tā?” Un terapeits iecietīgi atbildēja: “Ak, Rob…. normāla jau sen nekā nav”.

Arī man normāla jau nekā sen nav. Un es netaisos ciest un kaunēties par kaut ko, ko es jūtu.

Ja es esmu laimīga, mana laime ir pareiza un reāla tieši man.

Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man.

Ja es mīlu, mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man.

Un nevienam nepaliek labāk no tā, ka es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.

Dzīvojiet pilnīgi! Jūtiet to, ko jūs jau jūtiet!

Viss parējais IR NEPAREIZI.

Elizabete Gilberta
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s