Par LABESTĪBU

Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…

Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.

Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.

Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.

Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.

Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.

Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.

Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…

Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.

Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.

Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s