Lai zvaniņš zvana

Japāņiem ir kāda leģenda.

Kad cilvēks aiziet Debesīs, lai viņam nebūtu skumji, Dievs dāvā iespēju skatīties pa lodziņu, kurā viņš redz savus mīļos un draugus. Uz palodzes podiņā aug zieds un pie tā lapiņām ir piesiets zvaniņš.
Kad kāds šo cilvēku atceras – zvaniņs iezvanās. Kad runā par viņu labu – spīd saule. Kad par viņu raud – līst lietus un ziediņš aug un priecē Debesīs dzīvojošo.
Ļoti bieži pirmajās dienās pēc aiziešanas zvaniņš zvana, ir dzirdami labi vārdi, cilvēki raud, skumst par aizgājēju.
Bet ar laiku tas zvana arvien retāk, saule vairs tik bieži lodziņā neiespīd, lietus līst reti un ziediņš iznīkst.
Ikkatram ir vajadzīga mīloša sirds, kas atcerēsies, pateiks labus vārdus, palūgs, lai Dvēsele nenoklīstu tumsā.
Lai visiem, kuri aizgājuši aizsaulē, Dveselē ir mierīgi. Lai zvaniņš zvana…
Lai ziediņš zied…(с)

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s