Katram dzīvē ir jābūt kādam cilvēkam, kuru nav kauns uzaicināt ciemos, kad tavās mājās ir nekārtība.
Ja viņš piezvanīs un teiks, ka būs klāt pēc 10 minūtēm, tu varēsi necensties pamest zeķes zem gultas un necensties negludināto veļu iebāzt skapī. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts, ka viņam pilnīgi vienaldzīga ir tava nekārtība. Viņam tā ir tik vienaldzīga, ka viņš pat aci nepamirkšķinās, kad priekšnamā uzkāps kādam lego klucim, vai nejauši ar kāju iekāps izlijušā kompota peļķē.
Viņš atvērs durvis aukstā vai lietainā, atkarībā no laikapstākļiem, dienā un pateiks ko muļķīgu: “Ku-kū, lūk arī es!”. Un viņam rokās būs cepumu paka no tuvējā veikaliņa.
Viņu nevajag sagaidīt uz sliekšņa, pa ceļam cenšoties savākt izsvaidītās mantas. Viņš lieliski zin, kur tev mājās ir vannas istaba un kā nokļūt virtuvē. Viņš paņems tevi aiz rokas, aizvilks no plīts un apsēdinās uz krēsla, vienā mierā ar roku noslaukot drupačas no galda.
Viņš pats pieies pie izlietnes, paņems no turienes divas tējas krūzes un karotītes, nomazgās un uzliks uz galda. Bet pēc tam jūs dzersiet tēju un ēdīsiet cepumus. Bet varbūt kaut kur skapjaugšā atradīsiet sacukurojušos plūmju ievārījumu un ēdīsiet to pa taisno no burkas.
Un, kad viņš aizies, tu pat neatcerēsies, par ko runājāt. Taču nekārtība mājās dīvainā kārtā būs kaut kur izkūpējusi.
Un tagad aizvieto vārdu “mājas” ar vārdu “dvēsele” un vēlreiz šo pārlasi!
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 