Vēstule aizvainotajai bērnībai

Zini, man būtu gribējies zināt to jau agrāk, pirms pati uzzināju un pa īstam sapratu. Taču pat tas, kas atnāk vēlu, tieši šajā gadījumā, ir daudz labāk par to, kas neatnāk nekad.

Tas ir stāsts par pieaugšanu.

Ja tev ir vairāk kā astoņpadsmit gadu, ir jēga savu rīcību pamatot nevis ar audzināšanu, bet IZVĒLI. TAVU IZVĒLI.
Tā ir godīgāk. Un tā tu ātrāk pierodi pie domas, ka, tieši sākot no šiem astoņpadsmit gadiem, tev ir radusies iespēja izmainīt visu to, ko tu nespēji atcelt, kamēr tev nebija juridisku tiesību pašam uz sevi.
Tu ļoti daudz ko esi iemācījies šajā pašā beztiesiskajā bērnībā, nelūdzot vecāku palīdzību un par spīti viņu aizliegumiem, vai ne?
Tad kāpēc tu domā, ka tu nevari darīt to arī šobrīd, kad vairs nevienam nav jāprasa atļauja?

Atceries visu, kas tev nepatika un sāc darīt gluži otrādi.
Atsakies no tiem scenārijiem, kuros biji nelaimīgs.
Atsakies sniegt sev un citiem to pieredzi, no kuras kādreiz pats cieti.
Atsakies sekot tiem uzstādījumiem, uz kuriem, kā tu uzskati, salūza tavi vecāki.
Atsakies atkārtot tos vārdus, no kuriem sažņaudzās tava sirds.
Atsakies akli pakļauties tiem noteikumiem, sekošana kuriem tev nedeva neko citu kā vien verdzību.
Un visbeidzot, atsakies konservēt savas traumas, aizvainojumus, nožēlas, vilšanās, lai pēc tam nevajadzētu ar tām apmētāt savus bērnus, kā attaisnojoties par to, ko tu pats nodari viņiem… izpako savu bagāžu pats vai arī kāda palīdzību.

Mācies Mīlestību nemīlestības vietā, labestīgas rūpes pakļaujošas kontroles vietā, maigumu cietsirdības vietā, sapratni vēlmes vadīt vietā, dialogu dienesta pavēļu vietā, pieņemšanu atsvešināšanas vietā, piedošanu soda vietā, spēju būt laimīgam tuvībā apsēstības un vēlmes, lai tev vienmēr būtu taisnība un tu vienmēr būtu galvenais, vietā…
Un atbildību hroniskas vainīgo meklēšanas vietā.

Sarežģīti? Ilgi? Netaisnīgi? Neiespējami? Tu nevienam neko neesi parādā?
Bet varbūt tieši tā domāja arī tavi vecāki, kuriem tu šobrīd piestādi rēķinu. 
Un varbūt viņiem bija taisnība, tāpēc, ka grūti ir pirmie simts gadi, bet nākamo, vieglo mums nav.
.
Mēs visi zinām, kā būtu pareizi un labi. Taču mēs esam tikai cilvēki, un tātad mēs vēl joprojām kļūdāmies, maldāmies, krītam, slinkojam, izlokāmies, augstpratīgi klūpam un sāpīgi sitamies pret realitātes akmeņiem. Mēs zaudējam saviem sapņiem, netiekam galā, krītam izmisumā, mānām sevi un citus, pieprasām no citiem to, ko paši nevaram.

Mēs neesam ideāli, dažkārt nožēlojami, dažkārt nespējīgi tikt galā pat ar niekiem, taču tas neatceļ mūsu spēju mīlēt, draudzēties, atdot, dāvāt, priecāties, radīt, būvēt, piedot, ticēt, dziedināties, sākt visu no gala, labot, rūpēties, palīdzēt, skūpstīt rētas, piecelties, kad esam stāvējuši uz ceļiem, patiesi nožēlot, saprast, sargāt, aizmirst slikto un radīt brīnišķīgo…

Tikai mums, cilvēkiem ir pieejama spēja izjust laimi un dāsni tajā dalīties, pat tad, kad tās ir tik maz.

Mēs augam ne tikai tāpēc, lai kļūtu lieli.
Mēs augam, lai dotu iespēju būt citai bērnībai, nevis bezgalīgi turpināt savējo, pieprasot vecākiem nest atbildību par mūsu neveiksmēm.

Tas šobrīd ir viss, ko vēlējos tev pastāstīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s