Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s