Pēc ilgstošās lietainās dūmakas kļuva skaidrāks…
Kļuva skaidrāks. Kļuva gaišāks. Kluva skaidrāk redzams, kur un kas.
Un tieši tāpat ir arī dzīvē.
Reizēm laiks ir tik ļoti apmācies un ievelkt tik dziļi, ka tu dzīvo vairāk intuitīvi, ej, kur acis rāda, ietinies siltās drēbēs un uzvilcis kapuci pāri acīm. Maz uz ko ceri un gandrīz neko negaidi…
Bet arī tā ir dzīve. Tajā viegli atrast vainu, taču, vai to maz vajag?
Varbūt tieši bezcerības periodi mūs noved pie tā, ka sākam meklēt gaismu nevis kaut kur ārpusē, bet sevī.
Varbūt tieši tie, atstājot mūs vienatnē pašus ar sevi, parāda to, ka velti mēs sev tik maz ticam.
Varbūt tieši tad, kad neviens nesteidz mūs glābt (nevis tāpēc, ka negrib, bet vienkārši nezin kas, kā un kāpēc), ar mums notiek tās transformācijas, pēc kurām nevajadzīgi kļūst emocionālie rāpulīši, kuru nomainīšana pret tīriem bijusi atkarīga no citiem.
Mani mīļie, tieši vēlajā rudenī gadās tie dvēseli caururbjošie mokošo skumju mirkļi, kuros atklājas visa patiesība par mūsu cilvēcisko trauslumu…
Tikai tagad šī patiesība vairs tevi neiegrūž izmisumā, tā tikai parāda tās lietas, kuras pa īstam ir svarīgas, un kuras tik grūti bija saskatīt starp košajiem papīriņiem, kuros ietīts tas, kas ilgu laiku tikai šķita svarīgs.
Sameklē sevi šai rudenī…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 