Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis

Jaunais var stāvēt uz sliekšņa un pacietīgi gaidīt, kad beidzot to ievēros, sadzirdēs. Kad beidzot atvērs durvis un ielaidīs.

Bet Viņu neievēro. Meklē, no visas sirds vēlas, tiecas, bet neievēro.

Un Jaunais stāv un gaida.

Ievēro taču beidzot, pievērs savu uzmanību!

Paskaties, lūk, es esmu – tikai pastiep roku un pieskaries!

Bet, nē.

Cilvēks ir pieradis dzīvot tajā, kā bijis. Kā ir pa jaunam, nezina. Taču ļoti gribas. No sirds gribas. Ko tikai nav centies darīt – bet rezultātā viss ir pa vecam, tāpat, kā bijis.

Bet tajā pat laikā dziļi cilvēkā sēž un smaida pārliecība un neticība par to, ka var būt savādāk. Smaida un padara neredzamu un nepieejamu to pašu Jauno.

Kamēr cilvēks neieskatīsies sevī un neieraudzīs to. Kamēr nenoticēs, ka var būt arī savādāk.

Viena maza atslēdziņa var atvērt ļoti lielas durvis.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s