Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”
Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”
Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”
Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.
Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 