IZGLĀBT PAŠCIEŅU UN DVĒSELI

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas ieraudzīja savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs.
Viņš piegāja pie vecā vīra un jautāja:
– Vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, es tevi atceros no trešās klases. Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu pasniedzējs.
– Kas tevi pamudināja izdarīt šādu izvēli?
– Tas bijāt jūs, skolotāj!
– Kādā veidā es tevi iedvesmoju izvēlēties šo profesiju?
– Man arī sagribējās, lai man būtu savi skolnieki.
– Kā izpaudās šī mana ietekme?
– Vai tad jūs neatceraties? Ļaujiet, es jums atgādināšu.

Reiz mans klasesbiedrs ieradās skolā ar ļoti skaistu pulksteni uz rokas. To viņam bija uzdāvinājuši vecāki. Viņš noņēma šo pulksteni un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tādu pulksteni. Nenoturējos un nolēmu to paņemt. Pēc kāda brīža šis klasesbiedrs raudot piegāja pie jums un sūdzējas par zādzību. Jūs pārlaidāt skatienu pār klasi un teicāt: “Tas, kurš paņēma zēna pulksteni, esi tik labs un atdod to viņam”. Man bija ļoti liels kauns, taču es ļoti negribēju šķirties no šī pulksteņa, tāpēc neatzinos.

Jūs devāties pie durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties vienā rindā. Tad brīdinājāt: “Man būs jāpārbauda jūsu kabatas, tikai ar vienu noteikumu, ka jūs aizvērsiet acis”.

Mēs paklausījām un tajā brīdī es sajutu, ka tas ir visapkaunojošākais mirklis manā neilgajā mūžā.
Jūs gājāt no skolnieka pie nākamā, no kabatas uz kabatu. Kad izņēmāt pulkstei no manas kabatas, jūs turpinājāt kustēties līdz rindas galam. Pēc tam teicāt: “Bērni, viss kārtībā. Varat atvērt acis un atgriezties savos solos”.

Jūs atdevāt pulksteni tā īpašniekam un vairs nekad nepieminējāt šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu, cieņu un manu dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli un sliktu bērnu. Jūs pat necentāties ar mani pārrunāt šo gadījumu. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā patiess skolotājs nevēlējāties aptraipīt jauna cilvēka pašcieņu. Tāpēc es arī kļuvu par pedagogu. 

Abi apklusa šī stāsta iespaidoti. Pēc tam jaunais pedagogs jautāja:
– Ja reiz jūs mani šodien atcerējāties, vai neatcerējāties mani šajā epizodē?
Vecais skolotājs atbildēja:
– Patiesībā es arī kabatas pārmeklēju ar aizvērtām acīm.(с)

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s