ES TEVI MĪLU

“Es tevi mīlu”, – lūk, ko paspēja uzrakstīt cilvēki, kuri gāja bojā “dvīņu torņos” teroristu uzbrukuma laikā vai tie, kuri atradās avarējošās lidmašīnās. Grimstošās zemūdenēs un zem drupām zemestrīču laikā. Pēdējās savas dzīves sekundēs paspēja uzrakstīt šos vārdus tiem, kurus mīlēja. Tā vietā, lai žēlotos, lūgtu palīdzību vai nolādētu varmākas.

Lai arī projām no mājām viņi devās visdažādākos noskaņojumos – viņi taču nezināja, ka vairs nekad neatgriezīsies. Daži bija sastrīdējušies, kāds dusmojās par to, ka nevar atrast atslēgas; ka negaršīgas brokastis; atkal kāds maisās pa kājām; kur manas kurpes? … Kāda muļķe! Atgriezīšos un iesniegšu laulības šķiršanu! Vai arī: kā man tas kretīns ir apnicis! Spēka vairs nav! Jā-jā, tādas domas mēdz būt. Visiem.

Bet pēc tam notiek kas briesmīgs – un visi šie ļaudis rakstīja vienu: “es tevi mīlu!” It kā skaidri būtu sapratuši, ka tas ir pats galvenais. Un tieši šos vārdus ir jāpaspēj uzrakstīt vai pateikt. Bet visi ikdienas nieki: aizvainojumi, naids un dusmas – ir sīkums, muļķības. Un arī greizsirdība ir muļķības, un skopums, un arī viss pārējais.

Ir jāpaspēj uzrakstīt galvenais! Jo Mīlestība ir katrā sirdī; un ceļa beigās tā ir vienīgā, kas paliek un tikai tai ir nozīme. Tikai biežāk vajag sev to atgādināt: ne vienmēr ir iespēja uzrakstīt vai palūgt piedošanu – lai cik dīvaini tas nešķistu, visi šie cilvēki lūdza piedošanu. Ja paspēja.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s