Dziedināties ar realitāti

Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš brīža, kad manā dzīvē bija iestājies bezcerīgs izmisums.
Un tieši tad es sapratu, kāda ir tā galvenā atšķirība no visa, kas tikai šķiet nopietns: tu neuztraucies, panikā nemeklē izeju, netrīci bailēs un vispār neņemies ap sevi, ir zudusi vajadzība būt drošībā un vajadzība no kāda pieprasīt iluzoras garantijas par to, ka viss būs labi, ko parasti būtu darījis citās situācijās.
Tieši šajā brīdī kļuva absolūti skaidri acīmredzams, ka saskarties ar savu izmisumu nevis bēgt no tā – ir netik daudz pats pareizākais un drosmīgākais lēmums, bet gan vienīgais patiesais, kas man vispār šobrīd ir.
Un es apstājos.

Ar sekundes precizitāti es varu atskaņot savas domas, kas tajā brīdī manī uzsprāga kā tūkstots granātas… bet neviena no tām nenogalināja.

Gluži otrādi.
Dziedināšana atnāca caur atteikšanos no emocionālās atsāpināšanas.
Caur līdz galam atpiņķerēto katru savu baiļu mudžekli.
Caur pilnīgu notikušā apzināšanos.
Un vēl – caur stingru lēmumu balstīties ne uz ko citu, kā tikai realitāti.
Lūk, kāpēc es nekad nestrādāju ar cilvēkiem, kuri meklē burvestību, kas bez viņu pašu dalības momentā atslēgs viņus no ciešanām un garantēs laimi.
Man nav tādas burvestības.
Man ir tikai saskares pieredze ar to, no kā gribās aizbēgt… un patiesība par dziedināšanos ar realitāti.
Tie ir sarežģīti pieaugušo procesi.
Tu vari izlemt par labu tiem un doties kopā ar ceļvedi, taču tu nevari nesaprast vissvarīgāko – neviens tevi neatbrīvos no sāpēm, kamēr tu pats nezini, no kā tas īsti sastāv un kādu nozīmi tu piešķir savai atbrīvošanai no tām…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis