Sevi ir jāiepazīst

Dzīve, kura griežas ap savu “es”, ir velti iztērēta, niecīga dzīve.

Zinoši cilvēki ar dzīves pieredzi to var viegli sajust emocionālā līmenī, savā paša neapmierinātības karaļvalstī – ar visu, ko viņi ir iecerējuši darīt un joprojām plāno darīt nākotnē.

Šī karaļvalsts ir kā krūze ar caurumu apakšā – lai kā arī tu censtos to piepildīt ar ūdeni, nekad nejutīsies apmierināts. Un tad dzīve pārvēršas par nebeidzamu skrējienu, nemitīgu cīņu, cenšoties piepildīt savu krūzi – tas prasa nemitīgu aktivitāti un uztraukumu, tavam ego pastāvīgi vajag uzturēt visus tos rāmjus, kurus pats sev apkārt uzcēlis, pastāvīgi sasniegt vēlamo, uzturēt to, kas jau ir un bezgalīgi novērst visu to, ko tas uzskata par nevēlamu.

Tajā pat laikā prāts nemitīgi grib kaut ko vēl, vēl vairāk un vairāk. Tas nevēlas neko citu, kā mieru, apmierinājumu, taču, sasniedzot šo “mieru”, to atzīst par nosacītu, un tad vajadzīgs ir vēl lielāks miers, vēl vairāk labāki apstākļi, vēl laimīgāka dzīve un tā tālāk.

Tāda dzīve nav vienkārši niecīga un nenozīmīga, bet vēl piedevām piepildīta ar bezgalīgām problēmām savas personas un visu, kas ar to saistās, sakarā.

Laimīgs ir tas, kurš patiešām šo ir ievērojis.

Uzticība – tas ir dzīvesveids, kur “es” un visa, kas ar to saistīts (darbs, bērni, ģimene, hobiji) centrā atrodas augstākais, Dievišķā patiesība.
Ģimenei, bērniem un visam pārējam ir vieta būt, tā nav problēma, bet, ja pirmajā vietā ir Dievs, tad viņi nekļūs par verdzības objektiem un dzīve būs nevis lēts stikliņš, bet īsts dārgakmens.

To salīdzina ar nullēm un vieninieku. Visi priekšmeti ir kā nulles, kuriem nav nekādas vērtības.
Tev var piederēt neizmērojamas bagātības, augsts stāvoklis sabiedrībā, taču tam visam nebūs nekādas nozīmes, kamēr visām nullēm priekšā nestāvēs vieninieks. 

Sevi ir jāiepazīst.
“Nav jēgas zināt daudzas adreses, ja tu nezini savējo”.
Tāpēc zināšanas par sevi dēvē par “karaliskajām zināšanām”. Tu kļūsti par karali savā karaļvalstī. Tikai tad dzīve ir patiesi jēgpilna un nodzīvota ar jēgu, kad piepildīta ar šo dievišķo uzticēšanos.

Pretējā gadījumā tu vienkārši esi kalps, kurš pastāvīgi visu savu dzīvi bezjēdzīgi lej ūdeni krūzē, kura gala rezultātā vienalga paliks tukša. Tāpēc tādu dzīvi var dēvēt par tukšu, niecīgu un bezjēdzīgu.
Tā kā svētie uzstājīgi un pacietīgi atkārto: atsakies no sava “es”, pasaule nav reāla un tev nekas nav vajadzīgs.

Paldies: Artūram Okmanim
Foto: Alex Kozlov
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s