Dzīves skices. MĪLESTĪBA

Stalts brūnacains vīrietis dārgā apavu veikalā meklē kurpes savai mīļotajai sievietei…
Es viņu nepazīstu, taču neviļus labpatikā noklausos viņa sarunu ar konsultanti: 

— Galvenais, lai kājiņai būtu ērti… viņa taču pati neatzīsies, taču man jāpārliecinās, ka ir ērti. Vai supinators ir ērts? Nē, tomēr papēdis nav pārāk stabils… lūk, šeit par šauru, manai Aņai tur kauliņš… visam jābūt ļoti skaisti…. 44. izmērs…. kāpēc jūs smaidat? – viņa balss kļūst stiingra, un meitene, kura neuzmanīgi iesmējās, uzreiz atvainojas. 

Vīriešu apģērbu nodaļā kāds pusmūža pāris. Izvēlas kreklus. Nedaudz korpulents vīrietis slēpjas pielaikošanas kabīnē, bet viņa kundze, maigi sarunājoties ar pardevēju, turpina izvēlēties kreklus:

– Lūdzu, nedaudz lielāku izmēru…. vēderiņš.
Es sajūtu tādu neaprakstāmu maigumu…

Braucu augšup pa eskalatoru un atceros Marinu. Mēs kopā izdzīvojām četras ķīmijterapijas.
Viņa gulēja savā šaurajā kušetītē, līdzīga sīkam ausainam pusaudzim ar nedaudz zilganu pliku galvu.
Katru vakaru pie viņas nāca viņas puisis, un katru reizi atnesa viņai kadu jaunu bandanu ar pašrocīgi veidotiem uzrakstiem, piemēram “Mans deguns sajūt tavu izveseļošanos” vai cepurīti ar lācēniem.
Viņš turēja viņas pirkstus savās plaukstās un zviedza kā zirgs, stāstot smieklīgus atgadījumus un citējot Teriju Pratčetu… bet pēc tam es viņu pavadīju līdz kāpnēm, un viņš bezcerībā raudāja man uz pleca.

Dimka… viņa Katjai vienmēr somiņā bija pie pārnēsājamā ledus ģeneratora piesieta insulīna šprice, jo Dimka allaž to aizmirsa.

Jevgenijs Nikolajevčs, mans priekšlaicīgi aizgājušais pacients. Pēc Afganistānas kara brūces neļāva viņam normāli gulēt, un posttraumatiskais sindroms – pilnvērtīgi dzīvot. Viņa brīnumskaistā sieva, kuru neveiksmīgi aplidoja visādi Peterburgas kundziņi, katru vakaru kopā ar savu vīru ģitāras pavadījumā dziedāja un maigi skūpstīja viņa rētas…. bet viņš bija parasts skolotājs.

Skaistā Jeļena… Ļenka… ārste-rentgenoloģe, kura sevi sauca par divtonnīgo laboratoriju un brīvajos brīžos uz pasūtījumu šuva sniegbaltus koķetelīgus halātiņus.
Viņas vīrs – garš kā stabs sporta meistars peldēšanā, bija vienpadsmit gadus jaunāks par viņu, kusa kā vaniļas saldējums, savām garajām rokām apskaujot tik daudz Ļenas, cik vien spēja…

Atmiņa ir ļoti pakalpīga…. es smejos un raudu vienlaicīgi.

Tā es reaģēju uz Mīlestību.

Taisnība Ahmatovai, Mīlestību, tāpat kā maigumu, ne ar ko nesajauksi.

Un lai arī tā ir tikpat klusa un neuzbāzīga, taču vēl neviens iedomīgais cinisms nav spējis apslāpēt tās tīro balsi.

Nekādi netīrumi nenotraipīs tās gaišās drēbes.
Un neviens patērētājs, kurš dzenas vien pēc tā, ar ko var palielīties, nav izrādījies laimīgāks par to cilvēku, kurš iemācījies sajust Mīlestību un pieņemt otru cilvēku, kā pats sevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s