Palūgt, nebaidoties izdzirdēt “nē” …

Mēs nemīlam palūgt…

Lūgums nozīmē būt drosmīgam.

Mūs visus ir samaitājusi frāze: “Nekad nevienam neko nelūdz – paši piedāvās un paši visu iedos”. Mēs nemīlam palūgt. Mēs, klusējot gaidām, un apvainojamies vai pieprasām. Mana meita man nesen lieliski uzskatāmi parādīja šo atšķirību.

Kāpēc mēs nemīlam lūgt? Tāpēc, ka lūgums atstāj mūs atvērtus diviem potenciālajiem variantiem:

– mums atteiks
– mums palīdzēs un tad mēs būsim parādā.

Mēs nevēlamies dzirdēt atteikumu, mēs esam tā paaudze, kas augusi dzirdot “nē” vairumam mūsu fantāziju, vēlmju, domu. Turklāt nevis vienkārši “nē” un pat ne argumentēta “nē”, drīzāk pazemojošā: “Nē, tu vēl esi parāk maziņš”, “Nē, tāpēc, ka es tā teicu”, “Nē, tāpēc, ka tās visas ir muļķības” un tā tālāk. Mūs baidījās izlutināt, mūs par maz mierināja un par maz pacieta, maz nēsāja uz rokām un maz pieņēma.

“Nē” mums šķiet līdzīgs frāzei “nē, es tevi nemīlu”, “nē, tu mani tracini”, “nē, tu esi maziņš, nesaprātīgs, dumjš”.

Mēs nemīlam šo “nē” un izvairāmies no tā, liedzot sev iespēju palūgt. Mēs esam iemācījušies neko nelūgt, nelūgt maigumu, sapratni, palīdzību, atbalstu, vienmēr to, kas veido vienu vienkāršu laimi.

Mēs neticam, ka kāds kaut ko mūsu labā var izdarīt, vienkārši tāpat – bez redzama iemesla. Mēs pārtaisām lūgumu paskaidrojumos ar daudziem argumentiem tā, it kā mēs nedrīkstētu palūgt vienkārši tāpat, bez iemesla.

Taču, ja lūdzot mēs nosaucam iemeslus, tas jau ir pavisam cits vēstījums. “Palīdzi man panest somu, jo man smagi to darīt vienam” – tas vairs nav lūgums, bet gan viegla šantāža. Jo vairāk lūgumam argumentu, jo mazāk iespēju pateikt “nē”.
Pateikt “nē” uz “man smagi” nozīmē “tev nav smagi, tu mānies” utt. vai arī “man vienalga, ka tev grūti”. Mēs otram cilvēkam pavēstam to, ka, ja gadījumā viņš atteiksies palīdzēt, tātad būtībā viņš ir slikts cilvēks. Kurš vai nu netic, vai arī viņam vienalga, ka tev grūti. Taču neviens tā nevēlas justies.

Un otrs vēstījums “ja man nav grūti, tad man nevajag palīdzēt”. Nevajag man palīdzēt vienkārši tāpat. Vienkārši tāpēc, ka mīlu un vēlos palīdzēt. Taču tieši tā ir tā palīdzība, kas mums vajadzīga.

Un tad sanāk, ka, lai saņemtu palīdzību, mums vajag vienkārši palūgt, nešantažējot. “Palīdzi man panest somu”. Punkts.

Un vēl sanāk, ka, ja mēs tā lūdzam, tad dodam cilvēkam tiesības pateikt “nē”. Un esam gatavi šo “nē” pieņemt, vienalga, patīk mums tas vai nepatīk.

Otra daļa attiecas uz parādnieka sajūtu un tāpat saistīta ar nenovērtēšanu. Ja mēs palūdzam un mums palīdz, mēs kaut kā iekšēji jūtamies “parādā” un tagad mums jāpalīdz, ja lūdz. Un šī “parādnieka sajūta” devalvē to palīdzību, kuru mēs saņemsim, tāpēc, ka arī mums nepalīdz vienkārši tāpat, mīlestībā un vēlmē palīdzēt, bet kā avansā, kā parādu, kuru nāksies atdot. Ir taču tik nepatīkami būt parādā.

Un, lūk, šis paradokss pēkšņi līdzsvarojas, kad saproti, ka mierīgi spēj dzirdēt “nē” un tātad arī pats drīksti pateikt “nē”. Tad parāda nav. Mums ir visas tiesības teikt “nē” tāpat kā pieņemam “nē”. Un nav bail palūgt, kad nebaidies “palikt parādā”. Lūdzot mēs sakām “es lūdzu tev vienkārši tāpat un es zinu, ka tava palīdzība būs tīra, un es esmu gatavs palīdzēt tev, es nebaidos šīs atbildības. Palūgt vienkārši tāpat ir drosme.

Tas nav viegli.
Es mācos palūgt. Vienkārši tāpat. Es argumentēju tikai uz jautājumu “kāpēc”.

Jautājums nav uzdots – jautājuma nav – nav vajadzīga ne atbilde ne argumentācija. 

Es protu pieņemt “nē”, tas tā bija arī agrāk, tas man nav sarežģīti. Šodien “nē”, rīt būs “jā”, ja man nekas nedeg, tad cilvēkam ir tiesības uz savu vēlmi tāpat kā man uz savējo. Un es saku “nē”.

Pats interesantākais ir tas, ka bērni daudz labāk reaģē uz vienkāršu lūgumu nekā uz pamācošu.

– Jāsavac savas mantiņas.
– Es negribu.
– Savadāk būs nekārtība.
– Es esmu piekususi.
– Es arī esmu piekususi, taču mantiņas vajag savākt.

Mans bērns vēl pagaidām ko tādu nesaka, taču es jau iepriekš zinu šo pusaudžu “tev vajag, tu arī savāc!”

Nav lūguma. Ir “vajag”, kas ļoti maz ko nozīmē, ja tur nav ne siltuma, ne mīļuma, ne vēlmes, ne mana lūguma.

Nav manas gatavības dzirdēt, vai viņa vēlas palīdzēt, vai nevēlas, un pieņemt to. Nav mana pienākuma būt pateicīgai. Nav manas gatavības palīdzēt arī nākamreiz. Būt parādā, būt saistītai. Es neko neesmu gatava viņai dot, neesmu gatava atvērties, es pieprasu – tukšiem, neko nenozīmējošiem vārdiem, argumentiem, kas vērsti uz to lai vairotu parāda un vainas sajūtu.

Bet! Es negribu lai mans bērns palīdzētu tāpēc, ka viņam ir parāda sajūta. Vai vainas sajūta. Es gribu to pašu ilgi gaidīto “vienkārši tāpat”.

– Bērni, lūdzu, palīdziet man savākt rotaļlietas.
– Negribu.
– Labi, tad es pati savākšu, tikai nedaudz uzgaidiet.

To es saku bez pārmetoša toņa balsī, vienkārši kā faktu, es piekrītu tam, ka viņi negrib, es to pieņemu.

– Bērni, palīdziet savākt mantiņas. – Palīdz klusējot
– Paldies, mani mīļie.

Vēlreiz vēlos uzsvērt: mans uzdevums nav likt viņiem palīdzēt katru reizi, kad lūdzu. Es šajā uzdevumā neredzu nekādu jēgu. Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai kopdzīvē ar mani, mācoties no mana piemēra, bērns pakāpeniski iemacītos:

– Palūgt, nejūtoties pazemots.
– Pieņemt atteikumu, neuztverot to, kā nemīlestību vai sajūtu, ka viņš ir nekas.
– Cienīt otra cilvēka “nē”.
– Teikt “nē”.
– Lai viņš sajūt un iemācās rīkoties, vadoties no tā, kāda ir iekšējā sajūta, nevis pakļaujoties šantāžai, draudiem un apvainojumiem.

Tās ir ļoti svarīgas dzīves iemaņas, daudz svarīgākas par lasītprasmi jau 3 gados un pieklājību.

Viens no maniem mīļākajiem citātiem:
“Ja bērns nevar mammai pateikt “nē”, tad, kā viņš pateiks “nē” narkotikām?

Olga Ņečajeva
Tulkoja: Ginta Filia Soli

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s