Kā ik rītu…

No rīta tik ļoti sāpēja galva, ka devos pēc pretsāpju tabletes…

Pēc tam, kā vienmēr, mēs ilgi brokastojām un sapratām, ka dienas sākumā uzdāvināt sev nedaudz vairāk laika vienkāršai ikdienas laimīgai dzīvei ar sarunām, kafiju, mūziku un kaķi, nozīmē jūtami uzlabot savu kopējo noturību tur, kur tā nepieciešama.

Pēc tam es pārkrāmēju savu somu ar jauniegūtajām grāmatām.

Pēc tam ļoti saudzīgi gatavojos darbam, priecīgās priekšnojautās par tikšanos ar katru, ko  uzdāvinās man šī diena.

Pēc tam ārstēju savu papardi, kas jau ilgu laiku mokās ar smagu depresiju… un galva pārstāja sāpēt, un es biju pateicīga sev par to, ka laikus atcerējos par tableti.

Pēc tam, jau pavisam mundra, smaržojoša pēc garastāvoklim atbilstoša aromāta un pat nedaudz uzpucējusies, devos pie datora, lai uzrakstītu rakstu. Kā ik rītu…

Man šie brīži ir ļoti dārgi. Tie ir ļoti tīri. Jo nav nekādu melnrakstu. Nav šablonu. Nav mērķu.
Ir šis lieliskais satikšanās prieks ar absolūti tīru lapu un nepacietībā lēkājošu kursoru… un vēl, ar jums, mani mīļie lasītāji…
Un šī ir brīnišķīga sevis sadzirdēšanas prakse un iespēja caur vārdiem ļaut izpausties tieši tām sajūtām, kas pieder man, šodienas nevis atliktām uz labākiem laikiem.

Un, tā, es apsēdos pie galda… pacēlu rokas virs klaviatūras… un ieraudzīju uz peles paklājiņa to pašu tableti, kuru, kā man šķita, izdzēru, un pateicoties kurai, kā man šķita, es pārvarēju tās nīdošās sāpes, kas traucēja man dzīvot.

Tā, lūk, strādā placebo.

Ne tikai ar tabletēm…

Dažkārt mums ir grūti saprast, kas patiesībā mūs dziedina. Mēs gaidām brīnumus. Mīlam ne tos, kas blakus, bet tos, ar kuriem pazīstami vien mūsu sapņi. Nedodam sev iespēju iepazīt kaut ko jaunu, pamēģināt nodarboties ar to, ko patiešām vēlamies, bet baidāmies.

Un “dzeram tabletes”. Lai nejustu ikdienības sāpes.
Lai aizbēgtu no patiesības.
Lai neko neizlemtu.
Lai samazinātu tās dzīves neciešamības pakāpi, kuru mēs vairs it kā neuzskatām par savu un kurā nemanāmi esam kļuvuši par dzīvām sniega kupenām, vienmēr gatavām aizstāvēties, bet nekad gatavām laimei…
Bet varbūt nemaz nevajag “tabletes”? Ne tāpēc, ka sāpes pašas pāries, bet tāpēc, lai arī caur sāpēm, bet mēs beidzot saprastu, kas tad īsti sāp…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s