Ir tiesības piedot un tiesības nepiedot

Ir tiesības piedot un tiesības nepiedot.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tās ir izvēles tiesības, kuras apspriest var tikai saistībā ar katru konkrēto cilvēcisko vēsturi un konkrēti ar katru cilvēku.

Es domāju par ko citu.
Par to, ka ne ne vienmēr spējam pārvaldīt šos procesus tādā formā, kādā tie no pirmā acu uzmetiena šķiet skaidri un vienkārši.

Tā, piemēram, kādam ļoti augstsirdīgam vai atkarībā esošam cilvēkam sava spēja visu piedot var šķist tik ļoti neizsmeļama, ka viņš pat nespēj saskaitīt tos mirkļus, kad viņam nodara sāpes, un katru reizi viņš piedod tam, kurš nodara pāri.
Piedod, jo vai nu nespēj savadāk, vai arī baidās, ka nāksies savādāk.
Fakts ir tāds, ka kādā brīdī smadzenes, pat nebrīdinot, emocionāli “atvieno” tās no hroniskā pāridarītāja, pārstājot viņu uztvert kā nozīmīgu objektu.

Tā nav mistika un tā darbojas nevis augstākie tiesneši, bet gan parasti aizsargmehānismi, kas tiek iedabināti, kad cilvēks nespēj tikt galā ar situāciju, nespēj novilkt robežas, un atrodas sava vājuma verdzībā, bet, iespējams, vispār nespēj saprast to, ka ar viņu tā nedrīkst rīkoties…

Iespējams, mani mīļie, kādam no jums tas ir ļoti pazīstami… tā dīvainā sajūta, kad tu viegli un bezgalīgi kādam piedod, bet pēc tam pēkšņi atklāj, ka vairs nevēlies ar viņu dalīties savās pārdomās un pārdzīvojumos, ka vairs neuztici viņam savus plānus, negaidi satikšanos ar viņu, nepriecājies par viņa klātbūtni un jūti, ka vairs nav nekā, kas jūs saistītu.
Nav ne dusmu, ne naida, ne aizvainojuma, nav nekādas reakcijas… taču nekā cita arī nav. Atslēdzies.

Mierīga vienaldzība. Cilvēks tev ir emocionāli miris.

Un pienāk brīdis, kad tu pasmaidi un sarīko nepavisam ne skumjas “bēres piedotajiem”.
Tu neatriebies, neplāties un netriumfē.
Tikai apglabā to, kā vairs nav un nekad nebūs.

Šo ir vērts atcerēties arī tiem, kuriem dežurējošais “piedod” ir kļuvis par neierobežotas piekļuves atļauju tuvu un tālu cilvēku teritorijā, to cilvēku, kurus tie raduši uzskatīt par savu ikdienas atkritumu izgāztuvi, saprazdami, ka vienmēr un viss paliek nesodīts.

Nav tādas nesodāmības. Ir tikai tās ilūzija.

Kā migla saulrietā, kas neļauj saskatīt, ka nesen vēl spožā saule lēni aizripinās aiz horizonta…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s