Par sapņiem

Es atceros, kā mana vīramāte lasīja morāli savai jautrajai astoņdesmitgadīgajai māsai par to, ka tā trīs dienu laikā piepildīja savu senloloto sapni: nomainīja veco balto tualetes podu uz žilbinoši mirdzošu tirkīza krāsas…

Kur vecumdienās tāda blēņošanās, izšķērdība un ārišķība?

Māsa ne mirkli nesamulsa un absolūti nekaunējās….

Un tam, ko viņa atbildēja es arī šodien varu aplaudēt kājās stāvot:

– Zini, Ņina, pat tad, ja man būs lemts tikai reizi pasēdēt šajā tronī, es nedomāju, ka šis pirkums sevi nav attaisnojis! 
Tas sevi attaisnoja jau tajā mirklī, kad es no sirds uzjautrinājos saimniecības preču veikalā, kur jauni, skaisti pārdevēji man uzrīkoja īstu brazīļu karnevālu!
Un es negrasos krāt naudu savām bērēm, tāpēc, ka gan jau kāds apglabās, taču pad*st savu dzīvi krājot, taupot un ievērojot visus noteikumus, var trāpīt garām podam… Tāpēc, ej uz poda!!!
Nē, mīļie, tas nebija rupji…
Tas bija vienkārši, saprotami un drosmīgi…

Dzīvot, kamēr dzīvojas….
Piepildīt savas vēlmes, kamēr vispār ko vēlies…
Mīlēt, kamēr gribās mīlēt…
Lūk, tā vajag…

Savadāk jau slikti metas no mērķiem, motivācijām, “labākajām sevis versijām, lienot no ādas ārā”, stulbiem maratoniem par vienādu visiem laimi…
Laime ir iekšpasaulē…
Turpat, kur brīvība….
Un tikai laimīgie par šo brīvību cilvēki saprot, ka pārāk nopietni uztvert šo dzīvi nevajag!
Un, manuprāt, labāk sastapties ar nāvi, sēžot uz tirkīzkrāsas poda, nevis sagaidīt to nolemtības askēzē.

© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s