Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s