Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis