Nepārdzīvo! TAVS vilciens no tevis neaizies

Neatkarīgi no tā, ar kādām gudrām teorijām mēs cenšamies izskaidrot savā dzīvē notiekošo, mēs esam nolemti to visu piedzīvot. Ar prātu mēs varam nepiekrist tam, kas notiek, taču jebkurā gadījumā mums nāksies to visu piedzīvot.

Šajā kontekstā es runāšu par šķiršanās pārdzīvojumiem un pieredzi.

Psihoterapeiti iemīlējušos pat nekonsultē. Šis stāvoklis dažkārt tiek klasificēts kā īpaša psihisku traucējumu forma, kura nav ārstējama. 
Apzinīgi psihologi tādos gadījumos atzīst savu bezspēcību un saka: “Tas vienkārši ir jāpārdzīvo”.
Tam nav izgudrotas nekādas psiholoģiskās pieejas, tehnikas, zāles, kas varētu ātri kupēt situācijas, kas saistītas ar šķiršanos no reiz mīlēta cilvēka.
Psihologs var tikai pamudināt cilvēku veikt izlēmīgākas darbības savos meklējumos un pavadīt viņu šajā ceļā, lai tas nesadarītu muļķības. Taču pati mīlestības dzirksts ir brīnums, kas nepakļaujas nekam un nevienam.

Pirmkārt ir svarīgi atzīmēt to, ka eksistē “akla” mīlestība, kurā ir daudz kaisles, daudz bioķīmijas, daudz mīlestības neprāta. Tā mums tiek dota vien tāpēc, lai pēc tam tai būtu laiks transformēties “Redzošā Mīlestībā”.

Minēšu piemēru. Lūk, kas notika ar mana laba drauga vecākiem.
Kad draugam bija 11-12 gadi, tēvs sāka piestaigāt pie kaimiņienes lai “salabotu ūdens maisītāju”. Tas ļoti bieži tecēja. Viņš to remontēja gandrīz katru dienu, pa divām trim stundām. Pāris mēnešus. Tāds ļoti problemātisks ūdens maisītājs bija gadījies… Reiz viņš atgriezās mājās un teica sievai: “Ira, es aizeju.” – “Kur tu aizej?” – “Es tagad dzīvošu ar Ļubu”. Un viņa viņu atlaida.Ko nozīmē “atlaist”? Tas nozīmē atlaist psiholoģiski, iekšēji, ekonomiski – visos līmeņos.

Es viņai jautāju: “Irina Petrovna, kā jums tas izdevās?”
Un viņa atbildēja: “Pateicoties šim cilvēkiem, es 15 gadus biju laimīga. Un man ar to pietiek. Ja tagad viņam ir svarīgi būt laimīgam savādākā nekā es to saprotu veidā, bet gan tā, kā to saprot viņš, lai ta arī notiek. Es līdz kapa malai viņam būšu pateicīga par to, ko viņš man ir devis.”

Man šķiet, ka dažkārt Mīlestība slēpjas spējā atlaist cilvēku kaut rīcības  līmenī: neiejaukties, nelīst ar savām manipulācijām otra dzīvē. Vienkārši likt cilvēku mierā. Īsta Mīlestība prot atlaist.

Gadās, ka meitenes saviem puišiem saka: “Klausies, tu esi man apnicis ar savu mīlestību! Liec mani mierā!”
Un tieši spējā likt mierā cilvēku, var izpausties tava mīlestība.

No Apustuļa Pāvila mēs zinām, ka “mīlestība nemeklē savu”…
Ja mīļotā cilvēka tēls (bet ne abpusējas mīlestības) neliek mieru, vajā, jūtas aizēno prātu, mēs vēlreiz domās tam pateicamies un atlaižam.
Mēs varam to skaitīt kā mantru paši sev, sevī mītošajam tēlam: “Liels paldies tev par to, ka tu biji manā dzīvē. Es tevi atlaižu”. Mēs pateicamies Dievam par šo situāciju un atlaižam cilvēku. Pateicībā slēpjas milzīgs dziedinošs spēks.

Ja cilvēks no mūsu dzīves jau ir aizgājis, bet mēs nevaram saprast vai viņš “atgriezīsies vai neatgriezīsies?”, “kā likt viņam atgriezties?”, “varbūt pamēģināt vēlreiz parunāt?”, tad, visticamākais, mēs mīlam šo savu paša sajūtu pret šo cilvēku, nevis viņu pašu, jo viņš neizvēlas būt ar mums.

Reiz bija gadījums, kad man nācās konsultēt kādu puisi, kuru pameta meitene. Viņš atradās uz ļoti smagas dvēseles krīzes robežas. Viņš vairs neticēja Dievam. Mēs kopā ilgi mācījāmies atlaist.
Es viņam izstāstīju kādu stāstu par kādu rakstnieku, kurš bija noķēris savvaļas koijotu un to pieķēdējis. Koijots ļoti ilgi centās izrauties uz mežu, ieskrējienā centās pārraut ķēdi, tā līdz asinīm noberžot sev kaklu. Tāda ir viņa daba, kas nav mierā ar nebrīvi. Un rakstnieks saprata: ja mīli, atlaid. Ja koijots patiešam ir tavs, viņš pie tevis atgriezīsies. Ja nav tavs, viņš nekad nebūs ar tevi laimīgs.

Ja attiecības pārtraucot, tu esi ieciklējies uz sāpēm un traģiku, un tas līdzinās uzmācīgai idejai, tad vajag iemācīties ar gribasspēka palīdzību pārslēgties no uzmācīgajām domām un pieslēgties dzīvei “šeit un tagad”, un iziet no ieciklēšanās.

Šajā stāvoklī visbīstamāk ir steidzīgi sākt meklēt citu “objektu” lai pārslēgtos uz intensīvām jūtām. Kad “iemīlēšanās nervs” ir stipri iekaisis, nesteidzies meklēt “mīlestību” kādā citā. Atpūties, atlabsti no mīlestības karsoņa, pacenties nonākt normālā, parastā stāvoklī. Ja sirdī otra cilvēka tēls vēl ir dzīvs, tad jauna iemīlēšanās būs tikai cenšanās pārnest savas jūtas no iepriekšējā partnera uz nākamo.

Par līdzīgām situācijām vēsta daudz anekdošu, ka vīrs, kurš ir kopā ar vienu sievieti, kaisles uzplūdā otru sauc viņas vārdā… Šis joks patiesībā raksturo neapzinātu vēlmi ar jaunu kaisli kompensēt zaudējumu. Un vēl, šajā gadījumā mēs negodīgi rīkojamies attiecībā pret jauno partneri.

Ir ļoti daudz nekonstruktīvu iemeslu, kāpēc cilvēki precas. Viens no tiem ir viedoklis par to, ka tuvojas kritiskais vecums. Cilvēks domā: “Man jau ir 30 gadu, tāpēc kaut kā jāpacenšas apprecēties”. Tas ir apmēram tāpat, kā stacijā iekāpt pirmajā vilcienā, kas pagadās ar domu “Kaut kur taču vajag braukt!”
Bet varbūt tev nekur nav jābrauc?

Ticīgi cilvēki parasti, pirms dodas laulībā, parunājas ar Dievu, pajautā Viņam, ko Viņš domā par šīm laulībām.
Tu vari nostāties Dieva priekšā un skaļi jautāt: “Dievs, lūk, tāda situācija. Tu redzi šo cilvēku, tu redzi, kas šobrīd notiek manā sirdī. Es zinu, ka no Tevis man nāk visi manas dzīves labumi. Es vēlos dzirdēt, ko Tu man vēlies teikt. Es gribu dzirdēt Tavu gribu.”
Ja esmu pārliecināts, ka Dievs nav nekāds ļaunais, kurš atņem visu labāko. Ja es ar visu savu sirdi saprotu, ka Viņš ir Mīlestība, tad es uzticu Viņam visus savas dzīves apstākļus, visas situācijas, visus cilvēkus.
Daudziem cilvēkiem Dievs asociējas ar vārdu “Nedrīkst”. Taču, ja Dievs ir Mīlošs Tēvs, tad es tā arī saku: “Tēvs, atklāj un parādi! Es gribu zināt, kāda ir Tava griba. Es esmu gatavs uzticēties Tev un mācīties no Tevis šajā un citās situācijās”.
Ja mēs uzticamies Dievam, tad gadījumā, ja Tēvs atņem mums mūsu mīļoto rotaļlietu, mēs atbrīvojam savas sažņaugtas dūrītes, saprotot, ka Dievs labāk tiks ar to galā un labāk zin, kas mums šobrīd vajadzīgs.
Savukārt neticīgs cilvēks meditācijā var ieklausīties sevī, ieraudzīt situaciju zemes dzīves perspektīvā mūžības ceļa perspektīvā…

Vēlos uzmundrināt visus iemīlējušos, kurus kāds ir pametis vai atstūmis. Ja mīļotais cilvēks var no tevis aiziet, tad tavs liktenis no tevis neaizies. Ja kāds no tavas dzīves ir aizgājis, tas nozīmē, ka tas nav tavs liktenis. Tavs liktenis, tavs vilciens no tevis nekad neaizies.

Igumens (pareizticīgo klostera priekšnieks) Jevmenijs
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s