Tiesības zināt

Nav iespējams bērnu uzaudzināt gluži bez aizliegumiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš nespēj atpazīt bīstamību tajā, kas viņam nav pazīstams un nav saprotams.
Taču viņam ir tiesības zināt, KĀPĒC viņš nedrīkst.

Pat mazulim kaut uz pirkstiem ir jāizskaidro, kāpēc viņš, piemēram, nedrīkst aiztikt karstu tējkannu, tad trauksmes un neskaidrību būs daudz mazāk, kā arī skaidrība par iespējamām sekām būs daudz lielāka, nekā tad, ja minēsi visizplatītāko argumentu “tāpēc, ka es tā teicu”.
Viņš uzzinās, ka konkrētais aizliegums nav ierobežojums vai spēka pozīcija, bet veids kā viņu pasargāt.

Un tā ir vienmēr. Un tā ir it visā, kas saistās ar to, kas notiek starp cilvēkiem.

Mani mīļie, mums ir tiesības zināt un arī mūsu tuviniekiem ir tiesības zināt.

Diemžēl savā pieaugušo pasaulē mēs parāk bieži paši aizmirstam, ka cilvēkiem, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, IR TIESĪBAS ZINĀT, un tikpat bieži mēs izjūtam to, ka citi aizmirst to attiecībā uz mums.

Daudzas reizes pāru terapijā esmu novērojusi, kā cilvēki savas attiecības ar otru cilvēku izdzīvo galvā, bet ārējā līmenī apmainās tikai ar nenozīmīgām sadzīvistiskām frāzēm.
Un iztrūkst pieaugušu cilvēku dialogs.
Un vēl iztrūkst iespēja precizēt, iespēja godīgi atzīt savas jūtas, godīgi atskaņot problēmu un godīgi izteikt savu viedokli, godīgi meklēt risinājumu un pat godīgi izšķirties, ja reiz tāds ir lēmums…

Daudzi ir nonākuši situācijā, kad domājuši, ka viņu pārī viss ir normāli, bet pēc tam mīļotais un tuvais cilvēks pēkšņi ir paziņojis, ka jau daudzus gadus ar visu ir neapmierināts un, ka viņam ir ļoti daudz pretenziju, un, ka viņam jau ir kāds cits tuvāks cilvēks, pie kura tad šobrīd arī dodās.
Nesteidzieties apvainot tuvredzībā šo cilvēku, pār kura galvu tas viss veļas.
Labāk nolieciet malā briesmīgos uzstādījumus par to, ka mīlošiem cilvēkiem jāpārvalda “sadzīvistiskā ekstrasensorika”.

Mūsdienu ātrais dzīves ritms ne vienmēr cilvēkam ļauj “iziet neverbālās nolasīšanas astrālā” un saprast to, ko mums atklātā tekstā otrs nav pateicis.
Bet visu pārējo ļoti viegli ir norakstīt uz nogurumu, sliktu garastāvokli, kas pats no sevis pāries.
Tad, lūk, NEpieaugušam cilvēkam daudz vieglāk ir noorganizēt sev paralēlo dzīvi, nekā parunāt ar to, ar ko kopā viņš dzīvo, par to, ka kaut kas ir ne tā, ka ir vērts kopīgi pameklēt risinājumus vai kopā pieņemt lēmumu par šķiršanos.
Protams, vieglāk dzīvot, un viņš arī dzīvo, pēc principa “gan jau kaut kā tas pats no sevis atrisināsies”, jo vieglāk ir būt labam visiem nekā godīgam.
Tieši šo iemeslu dēļ mūžīgie bērni vienmēr ir daudz negodīgāki par emocionāli nobriedušiem cilvēkiem…

Briedums atbild par savu rīcību un prot izturēt savu lēmumu rezultātus, saprotot to, ka tādu cilvēku, kam viss ir labi un nesāpīgi, šajā pasaulē praktiski nav.

Saprotiet, pat tad, ja viss iet šķērsām, CILVĒKAM IR TIESĪBAS ZINĀT?!
Pat tam, kuru vairs nemīl ir tiesības zināt to, ka viņu vairs nemīl, un šī informācija viņam būs daudz nesāpīgāka un mazāk graujoša, nekā zināt, ka viņu ilgstoši slepeni ir nodevuši.
Pat par visrūgtāko un pašu sāpīgāko un grūtāk pieņemamo mums ir tiesības zināt.
Lai paši varētu izlemt, kā tagad būt un ko darīt.
Lai nebūtu jādzīvo mokošā nenoteiktībā un neziņā.
Lai tikai pats varētu būt tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi, nevis nodot to citu cilvēku rokās, kādu, kuri nolēmuši mūs pažēlot vai uzskata, ka esam nepietiekami spēcīgi.

Ja kas, mēs visi esam nepietiekami stipri.
Taču mums pietiks spēka, lai ZINĀTU.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s