Mīlestība un vārdi

– Es tevi tik ļoti mīlu, mammīt, – es teicu brokastu laikā, kad man bija kādi 14 gadi.
– Tiešām? – mamma man uzsmaidīja, – tad nākamreiz, pirms es atgriežos no darba, nomizo, lūdzu, kartupeļus, un es to sajutīšu bez vārdiem.

– Es tā dievinu savu kaķi! – es pieglaudu vaigu kaķa siltajai, pūkainajai spalvai.
– Tad varbūt nomaini kaķim smiltis? – jautāja tētis. – Kaķis mocās, ja viņam jānokārtojas slapjās smiltīs.

Klausījos savos vecākos un brīnījos par viņiem: es taču runāju par mīlestību!!! Kāds tam sakars ar kaķa smiltīm vai izslavētajiem kartupeļiem?

Atceros laiku, kad biju pavisam maza meitenīte, apmēram 7 gadi un uz paris nedēļām nokļuvu slimnīcā. Slimnīca atradās ārpus pilsētas un kārtība tajos laikos tur bija ļoti stingra. Vecāki paciņas varēja nest tikai noteiktos laikos, bet uz bērniem skatīties varēja tikai pa gabalu no tuvējā parka brīžos, kad tie pienāca pie atvērtā loga, – labi vēl, ka bija septembris.

Mana mamma pie manis ciemos nāca divreiz dienā. No rīta un vakarā auklīte uz mana naktsskapīša atstāja maisiņu, kurā atradās mammas pagatavotais biezpiens, silts kompots, griķu putra un kotlete. Visa pa drusciņai, tieši tik, lai es to varētu apēst vienā reizē, jo pēc dažām stundām viņa atnesīs vēl.
Bet maisiņa maliņā, avīzē ietītas 3-4 lapiņas ar zīmētiem papīra lellītēm domātiem apģērbiem (atceries, ar tādām baltām atlokāmām strēmelītēm?)
Man ļoti patika tās izgriezt. Es nezinu, pa kuru laiku mamma paspēja tās uzzīmēt – šīs bezgalīgi daudzās kleitiņas, jaciņas un pidžamas. Un cik burvīgus fasonus viņa izdomāja! Katru reizi citādākus: bantītes, bumbulīšus….

Un es ne reizi viņai nebiju lūgusi to darīt. Tās nebija zāles, minerālūdens vai svaigs buljons. Viņa vienkārši zināja, ka man ļoti patī šī nodarbe. Un tajā brīdī tas bija veids, kā viņa man teica: “Es tevi mīlu”… Es to spēju saprast un pilnā mērā novērtēt tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, toties atcerējos to uz visu mūžu.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam sīkumus… Jā, skaisti vārdi, atzinība, dzeja ir ļoti svarīgi.

Mēs, sievietes, mīlam ar ausīm, un tāpēc mums pastāvīgi vajag dzirdēt šo “mīlu”. 

Taču, ja darbos mēs neredzam šo vārdu atspoguļojumu – tie kļūst tikai par tukšu skaņu. Jā, var pateikt “es tevi mīlu” ar briljanta gredzenu vai platīna aproču pogām, ar milzīgu puķu pušķi vai lidojumu gaisa balonā. Un arī tas ir brīnišķīgi! Ko tur daudz runāt…. Taču savu mīlestību var paust daudz vienkāršāk, un katra diena dod mums iespēju to izdarīt – galvenais, mīlēt.

Mūsu draugu sunim iestājās paralīze. Tāds simpātisks un mīļš taksītis, bet pakaļkājiņas uz visiem laikiem palika paralizētas. Jau trīs gadus suns ir tādā stavoklī, bet saimnieks viņam pats pagatavoja staigulīšus uz riteņiem – tikai tāpec, lai mīļotais suns varētu katru dienu pastaigāties svaigā gaisā.
Varēja jau suni iznest no mājas uz rokām, vai ielikt bērnu ratiņos, taču sunītis ļoti grib staigāt – patstāvīgi, un tāpēc saimnieki deva viņam tādu iespēju, jo viņi to ļoti mīl.

Kad mūs vada pati īstākā mīlestība, iespēja to izpaust ir ik uz soļa, un mēs to darām no tīras sirds, ne uz mirkli neiedomājoties, ka var arī savādāk.

Ieejot otra istabā, kad tas guļ, mēs staigājam uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu, sakārtojam spilvenu, lai mugurai būtu ērti, uzmanīgi izņemam no atslābušajām rokām telefonu, lai miegu neiztraucētu negaidīts zvans.

Mēs kļūstam par visprasmīgākajiem pavāriem, vārot pašu izsmalcinātāko rīta kafiju, un bērna šķīvītī izveidojam siera vilcieniņu, kurš steidzas pie ziediņa, kas pagatavots no olas un tomāta šķēlītēm.

Mēs stundām ilgi klausāmies savu draugu atklāsmēs, brīžos, kad viņiem vajadzīga mūsu uzmanība, mēs izdomājam dāvaniņas, pārsteigumus, radām noskaņojumu. Un, ne mirkli nešauboties, atdodam naudu par zālēm, ja tās otram vajadzīgas.

Un bez vilcināšanās saplēšam savas mīļākās krelles, ja tās vajadzīgas, lai apdarinātu mazās “sniegpārsliņas” tērpu jaungada ballei.

Bet dzīve ir tik gara un reizē tik īsa…. Un sīkumus mēs atceramies, ai, cik ilgi.

Mīloša sirds ļauj mums sajust to mirkli, kad mūsu “mīlu” ir īpaši svarīgs. 

Cik vien sevi atceros, gan mamma gan vecmāmiņa vienmēr izgāja gaitenī, kad tētis un vectētiņš pārnāca mājās no darba – jo vīrietim taču jājūt, ka viņu mājās gaida. Un es arī cenšos rīkoties līdzīgi.

Sēžu pie datora, cenšos no domu pavedieniem sasiet jēdzīgu rakstu. Dzirdu, kā ārdurvju atslēga pagriežas, un domāju, ka tūlīt, tūlīt piecelšos, tikai pabeigšu savu domu. Pametu skatienu pār plecu, un istabā ienākušajam smaidot saku: “Man vēl pāris minūtītes, lai pabeigtu domu, un tad jau vakariņosim”
Un atkal aizlidoju savā “rokdarbā”, kas sastāv no vārdiem un pieturzīmēm.
Un pēkšņi, pavisam nedzirdami (lai neiztraucētu manu domu lidojumu) uz galda parādās tējas krūze un šķīvītis ar divām sviestmaizītēm. Es skatos uz sviestmaizēm, uz konfektēm, kurām papīrīši noņemti (lai man nebūtu jāatraujas no sava darba) un pilnīgā klusumā dzirdu ļoti svarīgus man vārdus. Un saprotu to, ka šajā dzīves mirklī nav skaistāka un ietilpīgāka veida, ka pateikt: “Es tevi mīlu”.

Mums tikai jāiemācās atcerēties, ka tik ļoti krāšņi, tik ļoti svarīgi vārdi “Es tevi mīlu” bez to atspoguļojuma rīcībā un darbos, ļoti ātri gaist, blāv un kļūst bezvērtīgi.

Un to nevajadzētu pieļaut.

Mīlestību nevar izmērīt tikai ar vārdiem…

Tatjana Lonskaja
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s