Ceļš uz lielām pārmaiņām

Zini, kamēr tu nenonāksi mīlas trijstūrī kā mīļākā-mīļākais, piekrāptā sieva-piekrāptais vīrs, krāpnieks-krāpniece, ir viegli! Ir pilnīgi skaidrs, kā tu būtu rīkojusies! Vai rīkojies!

Ir skaidrs viedoklis par to – kā būtu bijis jādara! Bet tad, kad tu attopies šajā situacijā, nav svarīgi, kurā no lomām, tavs iepriekšējais spriedums par to, ka “jādara tā”, nezin kāpēc galīgi neder. Tāpēc, ka tur, šajos mīlas trijstūros nebūt viss nav tik skaidrs, kā no malas šķiet.

Vēl viena godīga, nesen notikusi saruna. Man ar kādu no jums. Ar jūsu atļauju.

TU SAKI:
“Kam gan vajadzīga krāpšana, konkrēti vīrieša krāpšana? Ko darīt, ja vīrietis krāpj? Kā uzvesties, ko teikt, ko darīt, uz ko globāli tiekties?

Un, pats galvenais, kas man ir ļoti svarīgi – ko darīt tad, kad esi pārliecināta, ka viņš krāpj, vai, kā minimums, nekaunīgi melo, bet pierādījumu nav? Meklēt tos? 

Ja tu redzi un zini, ka cilvēks nav kopā ar tevi?

Ja tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Ja redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Ja viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji  lamāta un apsaukāta?

Ja uz taviem nevainīgajiem jautājumiem, piemēram “kur šobrīd esi?”, tu atkal saņem apvainojošus lamuvārdus?

Ja simtiem sīkumu, kā telefons, kuru viņš slēpj utt., viennozīmīgi liecina par krāpšanu, bet, kad tu centies noskaidrot patiesību, atkal sākas kārtējais skandāls.

Kā tādās situācijās uzvesties? Tu esi pārliecināta, bet tevi nosauc par muļķi. Un tu skaidri zini, ka uzvedies tāpat, kā vienmēr esi uzvedusies, tomēr viss kļuvis pavisam citādāks un tu nevari saprast, kas ir citādāk.

Kā būt, ja es negribu samierināties ar to, kas ir? Nevaru to pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nevaru mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi? Nevaru būt viņam pateicīga un cienīt viņu. Es gribu tikt ārā no šī trijstūra. Vai šādos gadījumos jāmeklē pierādījumi, vai arī pašai jāiet prom?”

MANA ATBILDE:

«Sākšu ar to, ka tu savam vīram uzdod nepareizos jautājumus. Un te ir ļoti daudz neatbilstību.
Skaties:

“Tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Tu redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Tu redzi, ka viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji lamāta un apsaukāta?”…
Un tu to visu redzi, bet tajā pat laikā viņam jautā: “kur šobrīd esi”?

Un vēl man tev jautājums: “Kā var redzēt otra cilvēka jūtas?” Es lasu to, ko tu esi uzrakstījusi, meklēju kaut ko, kas liecinātu par tavām jūtām, bet neatrodu. Tu neko neraksti par savām jūtām. Vispār, nevienu vārdu. Bet tā taču nevar būt, ka tev nav nekādu emociju un nekādu jūtu? Tās noteikti ir! Un tu tās neredzi! Tu neredzi savas jūtas, nespēj tās apjaust, bet lieliski redzi otra cilvēka jūtas?

Vai tad tā mēdz būt? Es nemocīšu tevi, negaidīšu tavu atbildi, bet teikšu:

“NĒ! TĀ NEMĒDZ BŪT!”

Lūk, visu to, ko tu redzi, tu piedēvē otram cilvēkam. Un, visticamāk, tas niknums, aizkaitinājums, tās garastāvokļa maiņas, par kurām tu raksti, attiecinot tās uz viņu, patiesībās tas viss ir tavs.

Tas, ko tu sevī nevēlies redzēt. Tas, uz ko tu nevēlies skatīties. Tas, kas tevī it kā nevarētu būt. Viss, ko tu stāsti par sevi, ka tu “uzvedies ne labāk un ne sliktāk kā parasti”, tātad tu uzvedies labi, mierīgi, bet viņš… Bet par jūtām nepasaki neko.

Par savām. Bloks. Aizliegums. Vēl jo vairāk – tieši uz tādām jūtām! 

Nejūti un nepaud. Taču tās ir! Ir tavs aizkaitinājums uz viņu! Ir tavas dusmas! Ir tavs trakums! Ir tavas gaidas, kā viņam pret tevi ir jāizturas un tava vilšanās par to, ka viņš uzvedas ne tā, kā tu to sagaidi.

Un vēl, pievērs uzmanību tam, kā tu raksti – tu neraksti “ES”. Par sevi tu raksti “TU”, tātad sanāk, ka tu vispār neuzņemies atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un nepieņem to, ka tev ir sava emocionālā dzīve.

Tās it kā nemaz nav. Tevis, tava ES vispār nav!

Un viņu tu dēvē par “cilvēku”! Arī viņa it kā nav. Ir kaut kāds tur cilvēks. Tu viņu nesauc par vīru, manu vīrieti vai vārdā, vienkārši “cilvēks”.

Kad tu raksti par sevi – “Tu esi pārliecināta”, liekot saprast, ka tā esi tu, ka tu esi pārliecināta par to, ka viņš uz tevi dusmojas, ir aizkaitināts un vēl kaut ko, bet, kad viņš tev saka, ka tā nav, tu netici!

Tāpat kā netici arī tam, ka tās var būt tavas pašas jūtas, kuras tu ignorē.Tu netici tam, ka viņam var būt kaut kādas savas jūtas, ka tu vari kļūdīties, nosaucot tās par viņējām, un pilnībā ignorē savējās, un tās vispār nekā nenodēvē.

Tu tici tikai kontrolei, tu tici izsekošanai, tu tici tam, ka vajag tikai izsekot otru cilvēku un būs tev laime! Visticamākais, tu to esi noskatījusies savā vecāku ģimenes modelī. Kā daudzi no mums. Bet tagad ir cits laiks. Un tagad pašai ir jāuzbūvē savs ģimenes un attiecību modelis. Un to VAR iemācīties.

Vai tu ievēroji to, ka es ignorēju tavus jautājumus attiecībā uz krāpšanu? Es to darīju apzināti. Tāpēc, ka vienam un tam pašam vārdam “krāpšana”, ir tik daudzas nianses.

Kad mēs sakām “krāpšana”, ar to parasti domājam, ka ir upuris un ir agresors. Tas, kuru krāpj un zemiskais krāpnieks.

Bet dzīvē nebūt viss nav tik viennozīmīgi. Viss nav tik rupji un vienkārši.

Dzīvē gadās tā, ka nav nekādas krāpšanas, tai nozīmē, kā esam raduši saprast “viņš maita, bet viņa – balta un pūkaina”, bet sievai ir ļoti spēcīga bērnības trauma. Piemēram, viņas tēvs stipri dzēra, vai krāpa māti un mazā meitene to redzēja, vai arī tētis daudz strādāja, viņa praktiski nekad nebija mājās, vai arī tētis nebija precējies ar māti, un vēl ļoti daudz iespējamo scenāriju. Un šī trauma prasās pēc turpinājuma.

Ne vienkārši prasās, tā “kliedz un uzstāj”, ja tā varētu tekt par traumu. Un pat tad, ja vīrs pat negrasījās krāpt, dienu no dienas viņa provocēja viņu to izdarīt. Sieva provocē. Ar kontroli, aizdomām, apvainojumiem, pārmetumiem un pašas jūtu trūkumu.

Jūtu vietā zem deguna tiek pastumts ļoti daudz kontroles. Kontroles, kura bieži vien tiek nosaukta par “rūpēm”! 

Agri vai vēlu vīrietis dara to, uz ko viņu mudina. Jā, un galu galā arī viņam bija kaut kāds ģimenes modelis, ko viņš bērnībā redzēja. Kāds? Kas tur notika? Arī tas vēl jaskatās. Uz ko viņa mamma provocēja viņa tēvu? Ko viņš redzēja, kad bija mazs? No kā viņš baidījās? Kāda ir viņa trauma? Un kas viņā pieprasa turpinājumu?

Bet tu saki: krāpšana! Kā gan var no tas izvairīties?

Kaut gan, lai notiek, es tev pastāstīšu, kā izvairīties.

PIRMAIS.

Saprast ka vārds “krāpšana” ir gala rezultāts. Tas nav iemesls tam, kas starp jums notiek. Tās ir jūsu attecību sekas. Un tās ir jūsu bērnības traumu rezultāts. “Mēs visi nākam no bērnības” – tas ir pirmais, kas iešāvās prātā. Visi par tām kaut ko esam dzirdējuši, bet visbiežāk neviens tās neizzin, kur nu vēl izdziedināt! Priekš kam? Bet tas ir tikai laika jautājums. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek pieaugušo dzīvē.

Bet, kad notiek, tad, ja pavisam atklāti, cilvēki ne īpaši vēlas to darīt. Viņš un es. Viņa un es. Ne parāk ticami izklausās tas, ka tas var būt saistīts ar vecākiem.

To visbiežāk uzzin no speciālistiem, kuri mēģina palīdzēt tikt skaidrībā, kas notika un kas noveda pie tā, kas šobrīd notiek jūsu ģimenē. Tā kā ir jāielāgo, ka “krāpšana” tiešā tās izpratnē, tā vienkārši – bāc! krāpšana! – tā nenotiek. Tas ir ilgs ceļš! Līdz krāpšanai! No divām pusēm! Un no sievas puses – kas meklē, tas atrod! Kam tā ir vajadzīga – tam vienmēr tā būs! Savadāk nemēz būt! Un arī no vīra puses – nē!

OTRAIS.

Ja nevēlies, lai tevi krāpj, ir jāizstudē savas ģimenes vēsture. To, kas notika starp tēti un mammu, vectētiņu un vecmāmiņu. Ne tad, kad esi jau piekrāpta. Par to vajag interesēties. Kaut nedaudz.

Ja tavā dzimtā vīrieši slikti izturējās pret sievietēm. Pieņemsim, pameta, sita, krāpa, neapprecēja, neatzina savus bērnus, tad ko darīsi tu? Atriebsies! Savam vīram! Neapzināti! Neko nesaprotot! Bet tu atriebsies par viņiem visiem! Tu izprovocēsi, un pēc tam visiem izstāstīsi, kāds viņš ir – izstāstīsi gan bērniem, gan citiem cilvēkiem. Un tu šajā jautajumā būsi nežēlīga, kā reiz vīrieši bija nežēlīgi pret tavām vecmāmiņām un mammu un arī dzimtas sievietēm. Saprast šīs lietas tu sāc tikai tad, kad iedziļinies tajā, ko nozīmē dzimtas scenāriji, kā tie strādā, un kā tie mūs ietekmē. Kad tu uzzini ļoti daudzus stāstus, kad sāc nedaudz distancēties no notiekošā, un it kā no malas plašāk redzēt to, kas vispār notiek.

TREŠAIS

Ir jāattīsta sava jūtu pasaule. Ir jāsasildās! Ir jāmācās sevī ieklausīties. Ir jāiemācās atsekot savas jūtas. Apzināties tās. Nosaukt tās vārdā. Redzēt atšķirību. Cik daudz var būt dažādu jūtu. Redzēt to, cik daudzkrāsainas tās ir. Nedalīt savas jūtas labajās un sliktajās. Prast tās nosaukt tajā brīdī, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Bez cenzūras nosaukt savas jūtas. Aizkaitināta? Pasaki to! Aizvainota? Pasaki! Vīlusies? Pasaki! Priecājies? Pasaki! Runā par sevi! Savā vārdā un par sevi!

Nevajag pārliecinātā tonī runāt par otru cilvēku. Tas nav iespējams!!!! Nav iespējams būt pārliecinātai par to, ko tajā vai cita brīdī izjūt cilvēks, ja pat viņš pats līdz galam nespēj to saprast?

Kas tu esi, lai saprastu viņa vietā? Dievs? Dieva aizstājēja? Gaišreģe?

No sākuma tiec galā ar sevi! Iemācies atšķirt savas jūtas! Runā jūtu valodā! Tas ir ļoti grūti un ļoti svarīgi! Tāpēc, ka līdz kamēr tu neredzi savas jūtas, kamēr tu tas nenosauc, tu nevari pat nevis vienkārši redzēt tās, bet tu nevari  otram cilvēkam pajautāt kaut ko par viņu. Bet pat tad, ja pajautāsi, tu neticēsi tam, ko viņš saka. Jo tu netici savām jūtām. Tu arī viņam neticēsi. Kamēr tu nejutīsi sevi, tu turpināsi viņam piedēvēt savējās. Un jebkurš cilvēks, ne tikai tavs vīrs, nebūs ar to apmierināts!

Tā ir normāla reakcija, kad tev nejautājot, cilvēki apgalvo to, kas ar tevi notiek – dusmojas! Tāpēc, ka tu vispār neredzi to, kas ir tavā priekšā un kāpēc. Tu šajā brīdī ar cilvēku neesi kontaktā. Tu esi kontaktā ar savām fantāzijām par viņu. Tu esi kontaktā ar savu bērnības negatīvo pieredzi.

CETURTAIS.

Ej pie viņa. Ne tāpēc, lai pārbaudītu viņa telefonu. Ne tāpēc, lai viņu kaut kā pieķertu. Ne tāpēc, lai vērtētu viņu un nosauktu viņa jūtas ārpus viņa paša. Ne tāpēc, lai tūkstošo reizi viņam pajautātu: “Kur tu biji?” un atrastu jau neapgažamus pieradījumus. Ne tāpēc, lai beidzot piespiestu viņu pie sienas.

Apsēdies viņam blakus un saki: “Man ar tevi jāparunā. Par sevi. Velti man, lūdzu, dažas minūtes sava laika. Es gribu tev pastāstīt, ka manā vecāku ģimenē nebija ideālas attiecības. Kad biju maziņa, es redzēju un zināju ļoti daudz kā tāda, kas pēc tam mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Droši vien man nevajadzēja zināt, ka vīrieša un sievietes attiecības var būt tādas, kādas es redzēju. Man nebija ar ko par to parunāt. Man bija bail, sāpīgi un vientulīgi. Un lai izdzīvotu tādās vecāku attiecībās, es noslēdzos. No visiem. Protams, es augu, es mācījos, gāju uz pulciņiem, pabeidzu skolu, augstskolu – tu jau zini.

Taču bija tik sāpīgi, ka es nespēju par to ne kaut ko just, kur nu vēl par to kādam stāstīt, un patiesībā jau manā bērnībā tas maz kuru interesēja. Es noslēdzos sevī. Es nelaidu nevienu tuvāk savai dvēselei. Tad es satiku tevi. Uz kādu mirkli man “atlaida”, ja tā var teikt par dvēseli. Un ar tevi kopā es kļuvu par to, kas iepriekš biju bijusi. Bet pēc laika tā senā bērnības sajūta atgriezās. Un es atkal sasalu. Ja tā paskatās, par ko es ar tevi runāju? Par visu ko, tikai ne to, ko es patiesībā jūtu. Es vispār tev neatklāju to, ko jūtu. Es tev stāstu par bērniem, par sadzīvi, bet ne par sevi. Es apvainoju un pārmetu. Es šodien vēlos to mainīt. Un pateikt, kā ir. Man ir ļoti bail. Man bail, kad iedomājos par to, ka tu varētu mani krāpt. Un pateikt, kā ir. Man ļoti sāp, kad to iedomājos. Ar šīm domām es sevi novedu līdz neprātam. Un tad sastopos ar tevi un mani viss tevī tracina! Es dusmojos par to, ka nevaru tev to pateikt, jo es pat nesaprotu, ka esmu dusmīga un satracināta. Un es sāku to piedēvet tev. Tā vietā, lai iemācītos sevi dzirdēt un runāt ar tevi nevis par to, kas ar tevi, bet to – kas ar mani. Es esmu atradinājusies just. Man patiešam ir ļoti bail. Un es tik ļoti baidos no jaunām sāpēm. Un man šobrīd ir tik ļoti grūti pēc tik ilgiem gadiem nejūtības tev atvērties. Man ļoti ir vajadzīga tava palīdzība. Man vajadzīgs ir tavs atbalsts un labvēlība. Un man vajadzīgs ir tavs laiks. Lai atsiltu. Lai es atkal varētu saprast, kas ar mani notiek un runāt par to. Lai es varētu tev to pastāstīt. Par sevi.”

Šie vārdi šķiet kaut kādi nereāli. Pēc visa tā, ko tu jau esi viņam pateikusi. Un pēc visa tā, ko viņš ir pateicis tev. Taču tu tomēr pamēģini. Pateikt ko līdzīgu. Un tev paliks vieglāk. Visiem paliks vieglāk, kad tu skaļi pateiksi to, kas ar tevi patiesībā notiek. Nevis “cilvēkam”, kā tu viņu sauc, bet savam vīram, savam vīrietim. Visiem paliks vieglāk, kad agresijas vietā tu paudīsi kaut ko citu.

Ikviena krāpšana ir vēlme pēc parmaiņām.

Taču, lūk, cik nepatīkami var izskatīties šī vēlme. Un tāpēc vīrieti vairs neapmierina tās attiecības, kuras izveidojušās ģimenē, un patiesībā jau tajās neviens sevi nav ieguldījis.

Sadzīve un ģimenes apkalpošana tā ir atsevišķa tēma. Un ar attiecībām starp tevi un vīru, un to, kā tu viņu redzi, gadās, ka tam vispār nav nekada sakara.

Ikviena krāpšana ir iespēja atkal atgriezties tur, kur tu pārstāji jel ko just, tikt skaidrībā par šo laika posmu, atļaut sev just un runāt par savām jūtām.

Jautāt otram par to, ko viņš jūt. Par komfortu un diskomfortu. Patīkami. Nepatīkami. Patīk. Nepatīk. Bet vispār jau mēdz būt ne tikai mīlestība un naids. Un interesanti ir ne tikai nospiest un kontrolēt. Ļoti daudz kas cits mēdz būt. Brīnišķīgs. Starp sievieti un vīrieti.

Bet kamēr tu nejūti neko, tu neko arī neuzzināsi. Nevienā no aspektiem. Ne morālajā, ne fiziskajā.

Ikviena krāpšana ir iespēja pārskatīt to, kas tevī ir un līdz nepazīsanai pārmainīties kā iekšēji tā ārēji.

Ikviena krāpšana ir iespēja dzīvot labāk kā iepriekš! Ar šo pašu cilvēku! Sāc runāt!

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s