Mazās dzīves glezniņas

Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi…
Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus…
Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…

Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga…
Taču tajā ir arī pavisam citas lietas…
Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…

Mana paziņa, Žeņa vāra zupu…
Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…

Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem…
Pa nedēļas dienām…
Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”…
Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”….
Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”…
Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”…
Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…


Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām….
Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…

Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…

Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…

Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….

TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…

Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….

Ar baudu…

Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…

Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot…
Piekrīti  un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…

Ar ko gan mēs esam sliktāki….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s