Par sievieti, sievu, rūpēm un mīlestību…

Šo uzrakstīja vīrietis – vīrs, septiņu bērnu tēvs – par sievieti, sievu, rūpēm un mīlestību.

Bez vēja burinieks sastingst. Bez benzīna automašīna nekust ne no vietas. Un pat stiprām sievietēm spēki kaut kad beidzas.

Miers ģimenē ir nesalīdzināmi vērtīgāks par muļķīgo vīrieša taisnīguma izpratni. 

Ģimenē esmu nodzīvojis jau gandrīz 30 gadus un tikai tagad sāku saprast, ka sievietes – tas ir pavisam cits dzīvesveids.

Mani mānīja. Mānīja skolā, darba vietā. Grāmatas un televizors pūderēja smadzenes. Pat radinieki un vecvecāki mānīja. Es izaugu ilūzijā par to, ka šis ir dīvains emancipācijas un matriarhāta laiks. Mani piemānīja un es pavilkos; noticēju, ka sievietes ir tādas pašas kā mēs – vīrieši. Ka viņas, tāpat kā mēs, var staigāt botās un džinsās. Būt vadītājas, direktores un lieliskas autobraucējas. Viss saskanēja. Tikai nedaudz cita fizioloģija. Nedaudz smalkāks augums, nedaudz skaistāka āriene.

Bet es atklāju noslēpumu, kuru sistēma ļoti cītīgi slēpj. Mēs esam atšķirīgi. Izrādās, ka uz šīs planētas paralēli eksistē divas cilvēciskās dzīvības formas. Vīrišķā un sievišķā.

Tās ir absolūti atšķirīgas. Tās funkcionē, balstoties uz ļoti dīvaina principa. Un tas mūsu saprātam nav aptverams. Taču labāk pat nemēģināt saprast, kāpec tā. Labāk to pārbaudīt savā paša ģimenē.

Sieviete darbojas, balstoties uz to uzmanību un rūpēm, ko saņem no vīra. Viņas baterijas uzlādējas no maigiem vārdiem un klusējošiem, patiesiem apskāvieniem, kas nāk no sirds dziļumiem. Pavisam vienkāršu vārdu iespaidā tās kļūst par nenogurdināmiem ģeneratoriem. “Tu esi mana vienīgā, man citas nav. Tu esi brīnišķīga mūsu bērnu mamma un es esmu tik laimīgs, ka tevi savā dzīvē satiku. Tu esi pati labākā. Tu tik garšīgi gatavo, mana maigā un skaistā.”

Vējš piepūš buras un izkaltušaja zemē krīt ūdens lāse, tā ar pavisam vienkāršiem vārdiem tiek atdzīvinātas ikdienas rutinētajā ģimenes dzīvē piekusušas sievas.

Es ilgi nevarēju saprast, ka nav taisnīguma ģimenes dzīvē. Vīrietis attiecībās dzīvo ar saviem principiem – acs pret aci, zobs pret zobu. Ja izmocītā sieva sāk vīru grauzt un zāģēt, urbt ar vārdiem un aizķert ar pārmetumiem, indēt ar savām emocijām, mēģinot dabūt gar zemi, tas nenozīmē uzbrukumu. Tas nozīmē, ka nevajag atbildēt uz sitienu ar sitienu. Nekadā gadījumā nevajag.

Tā ir signalizācija, kura nostrādāja – tas nozīmē, ka beigusies degviela. Ka baterijas izlādējušās. “Ātri uzlādē mani, mans glābēj, mans mīļotais. Man vairs nav spēka dzīvot bez taviem mīļajiem vārdiem, bez tava atbalsta. Es vīstu, man nolaižas rokas. Es, pavisam negribot, pārvēršos nepatīkamā briesmonī.

Tikai pusstundiņu pastaigas pa sniegotajām taciņām kopā roku rokā. Tikai dažas minūtes tavas uzmanības. Uzklausi mani, manu trauksmi un uztraukumu, kas pa dienu sakrājies. Tikai nemēģini strīdēties, pārtraukt mani un iebilst”.

Iesita pa kreiso vaigu, griez labo. Taisnīguma nav. Atnāci no darba pārguris. Atnesi naudu un saņēmi kārtējo skandālu. Protams, gribās taisnīgi uz to arī atbildēt. Kā minimums, lepni klusēt un ciest vienatnē. Es tā darīju un kļūdījos.

Sieva sāk burkšķēt un kost, tātad pienācis īstais brīdis visu nolikt malā un iet viņu samīļot. Simto reizi pateikt – kādas tev skaistas acis, mana mīļā. Teikt to no sirds, ieliekot šajos vārdos visu dvēseli. Haltūra te neder. Atrunāšanās izsauks vēl lielāku vētru. Sieviešu valodā tas nozīmē – NETICU! Pamēģini vēlreiz, lūdzu! Tikai nekādā gadījumā nepagriez muguru un neaizveries. Kaut gan tieši to viņa tev ieteiks.

Jāiet uzbrukumā, jāmetas ugunī un jāglābj sava mīļā sieva, jāglābj miers ģimenē ar maigiem vārdiem un maigu galvas glaudīšanu. Ar tādu pat sajūtu, kā esi radis glaudīt galvu savam mazajam dēlēnam, aizdzenot visu viņa trauksmi.

Nav nekāda taisnīguma. Ir divas dažādas dzīves formas. Ir dīvainas, neizskaidrojamas darbības, kas ienes ģimenē harmoniju. Dīvainas vīrietim, pavisam labi saprotamas un vienkāršas sievietei. Taču tulka nav. Vairums turpina dzīvot ilūzijās. Vairums turpina savās sievās redzēt tādus pašus vīriešus tikai ar drusciņ citu fizioloģiju. Turpina izturēties pret savām sievām nevis kā pret meitām – trauslām un viegli ievainojamām (neskatoties uz viņu nenormālo emocionālo spēku), bet kā pret mammučiem. Izaugi, pieaugi, aizgāji no vienas mammas un apprecēji nākamo mammu, drusciņ jaunāku, bet ar tām pašām funkcijām. Mājsaimnieces un baudas avota funkcijām.

Pat stiprām sievietēm reiz beidzas spēki, pat stipras ģimenes mēdz sašūpoties. Ja aizmirstam rūpēties par ziediem, tie novīst. Mirstot tie sauc pēc palīdzības. Tie alkst dzīvinoša ūdens, maigus vārdus, komplimentus, uzmanību. Laiku, uzmanību, kas pilnībā veltīts viņiem.

Mani sagūstīja ģimenes dzīve, uz 30 gadiem. Gūstā mums piedzima septiņi bērni. Un šajā laikā es varēju iemācīties šo nesaprotamo valodu. Valodu, kurā runā paralēlā sieviešu civilizācija. Man bija iespēja izprast viņu paražas un ieradumus.

Vējš piepūš burinieka buras un izkaltušajā zemē krīt ūdens lāse, tā ar vienkāršiem vārdiem tiek atdzīvinātas ikdienas rutinētajā ģimenes dzīvē piekusušas sievas.

Tikai ļoti svarīgi, lai vīrieša vārdi sakristu ar darbiem. Jo tikai tad tiem būs spēks.

Volodars Ivanovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s