Saulrietā

Tuvāk saulrietam kļūst skaidrs, ka vērtīgas ir ne jau ar galvu salauztās sienas, ne arī ar pastāvīgu spiedienu iekarotie cilvēki, ne arī ilgie centieni izraisīt citu skaudību, bet gan tas, kas tavā dzīvē ienāk kā klusa un pieticīga dāvana…

Tuvāk saulrietam tu vairs nelepojies ar to, ka esi karojis… un savas trofejas redzi vien kā ar varu kaut ko citiem atņemtu, nevis labprātīgi tavu…

Un vēl saproti, ka tur, kur cīnās, uzvaru nav…

Tuvāk saulrietam viss kļūst redzams… slēp vai neslēp… ir redzams, kā esi dzīvojis un ar kādu degvielu brauc…

Katrā krunciņā ir vēsture… pavisam dzīva, laika ievilkta plānajā ādā kā dziļa rēta…
Neizdomāju… atceros…

Atceros savus brīnišķīgos vecīšus, ar kuriem ilgi sarunājos viņu dzīves norietā…

Atceros un domāju par to, cik ļoti nenovērtētas pie mums ir vecumdienas… tās nenovertējam mēs, jaunie, kuri par maz klausāmies, mūžīgi skrienam, domājam, ka viņiem jau vairs neko nevajag, izņemot ātras sadzīvistiskas rūpes un nožēlojamu nīkšanu pie televizora…

Taču katrā no mums ir Visums…

Apsēdies blakus, saņem plaukstās viņa roku, tik trauslu, ka bail saspiest ciešāk un klausies, klausies, klausies…

Uz mana atmiņu cietā diska ir simtiem manis rūpīgi glabātu monologu…

Vecīši runāja bez nožēlas par to, ka ne pārāk saldi ēda, ne pārāk mīksti gulēja un nesasniedza visas iedomātas virsotnes…

Nožēloja vien jaunību, kura nenovērtēja pašu galveno, kad svarīgi šķita tikai neatpalikt no pūļa un pierādīt kaut ko, apsteigt, pārsteigt…

Nožēloja to, ka reti apstājās….

To, ka kaunējās paust maigumu, mīlestību un parādīt savu ievainojamību, kad svarīgāka šķita spēja viegli aizvainot, iekost, atņemt, paņirgāties…

Kad pašus tuvākos un uzticamākos uzskatīja par pašiem garlaicīgākajiem un parastākajiem, dzenoties pēc tiem, kurus no mugurpuses pazina labāk kā sejā…

Visi nožēloja to, ka miera un klusuma ir bijis mazāk kā skaļā kaujas lauka…

Un neviens vairs nevēlējās paust mūsu mīļākās atrunas par to ka “ne jau mēs tādi esam, dzīve ir tāda”…


Mēs, mēs, kurš tad vēl…

Un mēs visi varētu kaut kā savādāk…

Bez naida, bez kara, bez stulbā vārda “sasniegt”, kas realitāti sakropļo līdz nepieciešamībai par katru cenu izraut savu kumosu…

Mēs katrs savam saulrietam varētu uzsmaidīt bez nožēlas par to, ka neesam paspējuši dzīvot…

Jo paspējām….

Jo redzējām, dzirdējām, ievērojām, mīlējām, apskāvām, radījām, raudājām, pārvarējām nedienas, un sākām atkal visu no jauna… un bijām iejūtīgi viens pret otru, vienkārši bijām viens otram…

Labāk bez melnrakstiem… it visu tikai tīrrakstā…

Labāk nenodarīt sāpes, lai nebūtu jālūdz piedošana…

Labāk atcerēties, ka saulriets diez vai būs pēc trīssimts gadiem…

Un labāk dzīvot savai paša iekšējai laimei nevis reklāmai modernās dzīves skatlogā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s